Sakrītošās mājas

Pārlasot šī RL numura tekstus, atkal ievēroju sakritības. Gribētos pat aicināt palīgā Merabu Mamardašvili, kurš šādos gadījumos lietoja no franču simbolistiem aizņemtu vārdu correspondance: runa ir par to, ka vairākas šķietami atšķirīgas vietas vai idejas atbilst cita citai. Rakstā par Fēru salu bērnu dzejnieku Steinbjernu (Akmens Lāci) Jakobsenu teikts, ka viņš “rakstīja valodā, kas nonākusi tuvu izmiršanai, tagad, pateicoties bērniem, tā vēl joprojām ir dzīva”. Jautāta, kādēļ viņa piekritusi indīgai intervijai ar Sobčaku, krievu emigrante, kino un laicīgās pasaules apskatniece Zinaida Prončenko, atbild, ka darījusi to tādēļ, “lai sajustos dzīva, kaut kādā ziņā droši vien aiz godkārības – ka es vēl eksistēju”. Vienā gadījumā runa ir par valodu, otrā – par sievieti, taču abus gadījumus apvieno viena un tā pati tieksme – tieksme būt, tieksme būt dzīvai. Šī tieksme nepavisam nav pašsaprotama un banāla, jo ikviens grib būt vai būt dzīvs atšķirīgi, bet man šeit svarīgi kas cits: pasaule sakritusi tādā veidā, ka tajā pastāv correspondances, atbilstības starp šķietami nesaistītām lietām. Es, tāpat kā daudzi, paspēju paveikt apstulbinoši maz, un nekāda iespaidu krāšana vai daudz lasīšana nespēj padarīt pasauli saprotamāku vai vismaz – panesamāku. Bet sakritības ir viena no tām zīmēm, simboliskām norādēm, ka pasaule var būt salasāma, kā salasāmas ir sēnes grozā. Būtībā tas ir izdarāms tikai vienā veidā – atpazīstot notiekošo kā jau bijušu, lai arī tas nav iespējams laika nozīmē. Kad jauni iespaidi, jauni notikumi, neredzēti cilvēki un neredzētas ainavas pēkšņi sastājas savās vietās, veidojot kaut ko tik labi pazīstamu kā milzu mājas. Tā es sajutos mājās mazajā sāmu pilsētiņā Sodankilē, kur nokļuvu, apmeklēdams Pusnakts saules filmu festivālu: savā vietā atradās burtiski viss, ieskaitot Santaklausu, ziemeļbriežus, nekad neredzētus somus un Aki Kaurismeki. (Par to rakstu šajā RL numurā.)

Šajā kopējā mājīgajā ainā savu vietu ieņem arī teikumi: bieži vien citu cilvēku rakstītais tur nepieciešams kā trūkstošas lego detaļas, pat ja tas nāk no pavisam cita stāsta. “Mūsdienās aitu skaits salās dzīvojošo cilvēku daudzumu pārsniedz aptuveni divas reizes,” rakstīts par Fēru salām. “Katru ziemu daudzas aitas paslīd uz klinšainajām nogāzēm un iet bojā, no liela augstuma iekrītot jūrā.” Vai: “Plēsīgais daudzrija jeb tinis, kas ir no caunu dzimtas un sasniedz prāva suņa lielumu, nelielā skaitā apdzīvo Somijas ziemeļus, slēpjoties Lapzemes kalnainos mežu apgabalos. Viņš bieži nogalina daudzus briežus, no koka vai klints uzlēkdams tiem uz skausta un pārkozdams rīkli, pēc izsūc tikai asinis un meklē jaunu upuri.” Uz īsu brīdi šie teikumi kā būtiski elementi iegulstas blakus iespaidiem no somu tango Lapzemes karaokē, bet drīz vien visa pasaules konstrukcija atkal jūk, un es varu vienīgi gaidīt, kad salasīšu un noskatīšos ko jaunu.

Bet, kamēr neesmu mājās, jūtos kā svešinieks, kurš, kā saka Zinaida par savām emigrantes dienām, tikai staigā pa svešām ielām. “Tā ir eksistēšana kaut kādā pusceļā. Tas ir – pēcnāvē.” Ļoti gribētos viņai pateikt kaut ko mierinošu, ka tāda, tā teikt, jau ir ikviena cilvēka dzīve – pusceļā; ka dzīve pagātnē atgādina dzīvi pēcnāvē; ka nevajag pieķerties pārejošajam, taču tā visa šķiet tikai tukša muldēšana, tāpēc es mirkli paklusēšu – kā personāžs blakus citam personāžam Kaurismeki filmā.