Satčitānanda

“Kā jūs domājat, kāpēc vairums cilvēku vairumā gadījumu melo?” tikko ienākušam viesim reiz jautāja Aleksandrs Pjatigorskis (vai arī viņam to jautāja viesis) un pats atbildēja: “Tāpēc, ka viņi nezina patiesību.” Atkarībā no tā, kurš uzdeva jautājumu – namatēvs vai viesis –, te var saskatīt vienu vai vairākas pieejas patiesībai: patiesība kā pretstats meliem, kas, tāpat kā meli, izsakāma vārdos, un patiesība kā zināšanas priekšmets, ja pieņem, ka “nepatiesa zināšana” nav iespējama.

Tie, kas par savu laiku domā kā par objektu, kurš nav atkarīgs no viņu prāta un domāšanas, mēdz runāt par “pēcpatiesības” laikmetu, pat nepacenšoties noskaidrot, kā iespējams tādā mērā pazaudēt patiesību, nerunājot nemaz par nonākšanu aiz vai pēc tās. Gadsimtiem Rietumu civilizācijā auklētā patiesības izpratne – patiesība kā teiktā atbilstība lietai (esošajam vai darītajam) – saglabā savu pievilcību sadzīvisku darbību un notikumu aprakstos, taču grūti iedomāties kādu, kurš skaidrā prātā par patiesību sauktu vai uzskatītu savu vārdos izteikto skatījumu uz pasauli, sevi vai situāciju. Nē, tieši otrādi, iedomāties kādu, kurš pret saviem izteikumiem attiecas tik nopietni, ir vieglāk par vieglu, taču ņemt viņu nopietni nav iespējams. (Ar vienu no maniem sarunbiedriem mēs esam vienojušies, ka ir daži vārdi, kuru klātbūtne teikumā pati par sevi liecina, ka teiktais nav ņemams nopietni. Piemēram, vārdi “patiesībā” (11 reizes šajā žurnāla numurā), “īstenībā” (vienreiz), “patiesību sakot” (ne reizi), “godīgi sakot” (divreiz).)

Senāk man šķita, ka patiesība ir nevis tas, ko var pateikt, bet tas, kamī var atrasties, būt vai nebūt. Tagad man liekas, ka patiesība nevis attiecas uz to, kas tiek teikts, bet labākajā gadījumā iezīmē to, kā kaut kas tiek teikts vai darīts. Apmēram tā, kā Zēgners tālāk žurnālā saka Šteinbergam: “.. tas patiesums un godīgums var nākt… var tapt tad, kad tu roc iekšā savā neparastajā dīvainībā,” – lai gan, iespējams, es viņa teiktajā saskatu to, ko viņš nemaz nav gribējis teikt. Lai nu kā, latviešu valoda virzienā no lietas vārda pie apstākļa vārda piedāvā nevis “patiesību”, bet “patiesumu”; tad iznāk, ka domāt, runāt un radīt patiesi – var, bet padomāt, izteikt vai izdarīt kaut ko patiesu – nevar. Tiekšanās patiesi domāt, runāt un radīt varētu saglabāt saikni ar to, uz ko savulaik norādīja transcendentālijas (par “transcendentālijām” viduslaikos sauca jēdzienus, kas transcendē, “sniedzas pāri” visām aristoteliskajām kategorijām, tādus kā “labais”, “vienais”, “patiesais”, jo viss, kas ir un par ko iespējams kaut ko pateikt, tā vai citādi satur kaut ko labu, kaut ko vienu un kaut ko patiesu), taču tas nav arguments, bet personiska vēlme, lai cik tā varētu šķist dīvaina.

Taču vienā ziņā gan es gribētu – turpinot personisko dīvainību līniju – saglabāt saistību starp patiesību un vārdiem, proti, kaut kur Himalaju pakājē starp mādhjamakas budistu tukšumu un vedantistu brahmanu sakņojas priekšstats par “divām patiesībām”: vienu, kuru nosaka valoda un pieņēmumi, un otru, beznosacījumu patiesību, kas nepakļaujas domas izliktajām lamatām. Pieņēmums, ka Budas “četras cēlās patiesības” ir patiesas, nenozīmē, ka tad, kad es, tu vai jebkura neapgaismota apziņa tās atkārto, citē vai pārstāsta, tiek pateikts kaut kas patiess, taču tas neizslēdz iespēju, ka to iespējams pateikt patiesi. Tā, lūk, paties-dom-svētlaime jeb sat-čit-ānanda iekārtojas pašā tukšuma viducī.