Vēstures īlens

Pārlūkojot Rīgas Laika jaunākā numura saturu, nav grūti pamanīt, ka tā smaguma punkts ir vēsture – sena, nesenāka un pavisam jauna, kas vēl pat īsti nav vēsture, bet ko mēs (tie, kas sekojam tai līdzi) uztveram kā sava veida dzīvo vēsturi. Tas redzams kaut vai no tā, ka, mēģinot par šo dzīvo vēsturi kaut ko pateikt, mēs tīši vai netīši ķeramies pie vēsturiskām paralēlēm: Zelenskis – Čērčils, Putins – Hitlers, Bahmuta – Staļingrada, rašisms – nacisms utt. Šāda atsaukšanās uz kaut ko, kas glabājas mūsu vēsturiskajā atmiņā, palīdz ne tikai sakārtot šī laika haotisko realitāti, ieliekot to noteiktā stāstā, bet arī uzturēt sevī ticību, ka “labie” uzvarēs un viss beigsies tāpat kā toreiz – ar jaunu Nirnbergas tribunālu.

Pārejot uz personiskāku noti, vēsture mani ir aizrāvusi vienmēr – bet galvenokārt kā stāsts. Bieži vien nav pat bijis svarīgi, kurš šo stāstu stāsta, galvenais, lai būtu labi izstāstīts. Šajā ziņā manī ir kaut kas no grieķa, kuriem, kā zināms, vēsture ietilpa mūzu atbildības sfērā. Pioniera vecumā viens no maniem tuvākajiem stāstiem, ko tur slēpt, bija stāsts par drosmīgajiem latviešu sarkanajiem strēlniekiem, Ļeņina sargātājiem un pirmajiem čekistiem. Vecaistēvs būtu varējis man pastāstīt par savām gaitām Dobeles kājnieku pulkā un cīņām pret bermontiešiem, bet viņš aizgāja par agru, un, pateicoties padomju laika vēstures grāmatām, manā stāstā visi strēlnieki bija sarkanie. Tagad par viņiem atgādina vairs tikai zvaigznes daugavmalas granīta strēlnieku kokardēs. Šajā numurā publicētā vēsturnieku apaļā galda saruna ar nosaukumu “Mūsu sarkanā vēsture” ir mēģinājums neļaut šai zem paklāja paslaucītajai tēmai tur tā mierīgi iegulties. Jo, pirmkārt, bez šīs sarkanās vēstures mūsu stāsts nav pilnīgs un, otrkārt, īlenu jau tāpat maisā nenoslēpsi – tas var izdurties jebkurā vietā jebkurā brīdī. Par kaut ko līdzīgu sarunā ar Uldi Tīronu stāsta izraēliešu rakstnieks, dramaturgs un tulkotājs Roī Hens, cilvēks, kurš sevi sauc par pasaules pilsoni. “Es neēdu košera ēdienu,” saka Hens, “es nesvētīju sestdienu, neeju uz sinagogu, neko no tā nedaru. Tomēr, kad piedzima mans dēls, es viņam veicu apgraizīšanu.” Kāpēc viņš to darījis, Hens nespēj paskaidrot.

Bet ir vēl arī treškārt: tātad, treškārt, vēsture kaut kādā ziņā ir arī skolotājs, tāpat kā dzīve. Ja cilvēks sev nejautā, ko viena vai otra dzīves situācija “grib” viņam iemācīt, viņš, visticamāk, atkārtos tās pašas kļūdas atkal un atkal. Es domāju, ka tas pats sakāms arī par tautu vai nāciju kā vēstures subjektu. Šī, protams, ir slidena tēma, pa kuru ejot var viegli atstiepties špagatā, bet tieši par mūžīgo vēstures atkārtošanos liek domāt Džastina Smita raksts “Zemes okeāns”, ko arī publicējam šajā numurā. Ka Krievija atkal un atkal kāpj uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, jau kļuvis par nodrāztu izteicienu, taču ir grūti to apstrīdēt, tāpat kā būtu grūti apstrīdēt to, ka viens no šīs nolemtībai līdzīgās atkārtošanās cēloņiem ir savas vēstures glorificēšana un mitoloģizēšana daudzu gadu desmitu garumā. Cita starpā, Smits savā rakstā vienā teikumā lieliski rezumē Zelta Ordas vēsturi: “Orda gluži kā plauša ieelpā izpletās no Mongolijas līdz Polijai, pa vidu nodedzinot līdz pamatiem Maskavu, tad izelpā atkal saplaka.” Mūsdienu dzīvās vēstures kontekstā tas skan gandrīz vai kā pareģojums. Lai cik pilsētu nodedzinātu Krievija savā pašreizējā ieelpas mēģinājumā, tai vienalga nāksies saplakt, tādējādi noslēdzot, kā teiktu Arestovičs, savu tūkstošgadīgo geštaltu.