Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!
Rachid Taha
Je suis Africain
2019, AllPoints
Dzimis Alžīrijas ziemeļos Aišas Džahilas un Alī Tahas ģimenē, Rašīds uzauga, klausoties alžīriešu mūziku. Kad viņam bija 10 gadi, vecāki darba meklējumos pārcēlās uz Franciju, kur nonāca tekstilrūpnīcā, lai kļūtu par “mūsdienu vergiem”, kā vēlāk atcerējās dēls. 17 gadu vecumā viņš pats sāka strādāt katlumājā, bet naktīs – par dīdžeju vietējā ziemeļafrikāņu kopienas klubā, kur spēlēja fanku, repu un salsu, arī pats ar laiku sāka rakstīt politisku dzeju un dziesmas. Apmēram tad viņš izdzirdēja britu pankroka grupu The Clash un regeja dzejnieku Lintonu Kveziju Džonsonu. Viņa pirmā grupa Lionā bija Uzturēšanās atļauja, 1989. gadā viņš pārcēlās uz Parīzi, lai sāktu solokarjeru. Rašīda bohēmista un panka tēls vislabāk bija nolasāms koncertos, taču jau pirmie ieraksti piesaistīja uzmanību: viņu vēlējās producēt Stīvs Hilidžs, ar viņu uz skatuves kāpa Braians Īno. Viņa iedziedātā The Clash dziesma “Rock el Casbah” kļuva par dumpniecisku hitu un iekļuva neskaitāmās izlasēs, kas tika veltītas Arābu pavasara notikumiem. Rašīds Taha nomira pēkšņi: nesagaidījis 60. dzimšanas dienu, viņš aizgāja ar infarktu miegā. Neilgi pirms tam viņš bija ierakstījis savu pēdējo albumu “Es esmu afrikānis”, kura pēdējā dziesma saucas “Happy End”.