Aleksandrs Senkevičs "Blavatska"

Aleksandrs Senkevičs

Blavatska

Maskava: Молодая гвардия, 2010

Lai gan grāmatu sērija “Ievērojamu cilvēku dzīve” krieviski iznāk jau kopš 1933. (1938.) gada un tajā ir izdotas vairāk nekā 1800 grāmatas, nevaru atcerēties no tām nevienu, kas uz mani būtu atstājusi kādu iespaidu: Senkeviča grāmata nav izņēmums, lai gan izlasīju to, cerēdams uz kādu labumu sev. Labums varētu būt šis: nedaudz vairāk orientieru “ievērojamu cilvēku dzīvē”; un attiecībā uz Jeļenu Blavatsku šādi orientieri var ļoti noderēt. Turklāt nav jau arī tā, ka no šīs grāmatas nevar uzzināt neko interesantu, teiksim, mazā Jeļena “reiz pārliecināja kādu zēnu, ko bija satikusi upes krastā, ka viņu nokutinās nāras, un viņš noslīka”, vai “reiz” viņa nokrita no zirga un piecelties viņai palīdzēja Skolotājs Morija, kurš pēc tam klusiņām pacēlās debesīs. Taču daudz vairāk mani pārsteidz iespaids, ka monumentālā “Slepenā doktrīna”, viss astrālais, teozofiskais un skandalozais, ar ko man saistījās Blavatska, varētu būt radies pat ne tik daudz no “negantas seksuālās enerģijas”, kā domā grāmatas autors, bet no neremdināmās, nemitīgās, visu aprijošās varaskāres, pat ja arī runa bija par okulto varu tai jaunajā pasaulē, kuru Blavatska centās iemiesot pašas izperētajā Teozofijas biedrībā un kuras tēls bija nesasniedzamo Himalaju mahatmu brālība. Šīs varaskāres šķautne man šķiet arī viņas gatavība kalpot Krievijas slepenpolicijai, jo “kopš bērnības viņa tiecās pēc garīgās un intelektuālās komunikācijas – šīs krievu cilvēka vērtīgākās dāvanas”.