Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Aleksandrs Senkevičs
Venedikts Jerofejevs
Maskava: Молодая гвардия, 2020
Ieraudzīt grāmatu par Veņičku sērijā “Ievērojamu cilvēku dzīve” jau vien ir šķērmi, un es pat neesmu iedzēris rīta dekoktu, vispār neesmu iedzēris. Taču man nevajadzētu runāt Veņičkas vietā: pēdējās dienasgrāmatās viņš bieži uzskaita, kur presē pieminēts un kad TV par viņu runājuši, – šķiet, viņš pats bija noticējis, ka ir rakstnieks, gandrīz vai Rakstnieku savienības biedrs. “Es biju nekas, tagad esmu kaut kas.” Grāmatā ir 750 lappuses! Par Veņičku!!! – Neceriet. A. Senkevičs vismaz 3/4 teksta veltījis visam, kas viņam nāk prātā, visam, ko viņš lasījis, visam, ko viņš domā, tai skaitā par Veņičku. Kā grāmata tā ir prātam neaptverama nesaturēšana un liecina tikai par vārda un domas straujo gāšanos kaut kādā neiedomājamā tukšumā. Bet varbūt šis gadījums kā neviens cits liecina, ka izsprukt no laicīgā tvēriena neizdodas gandrīz nevienam. Veņičku pašu, kā viņš raksta, notvēra četri (tagad jau pieci): “Tu no mums? No mums gribēji aizbēgt?” Taču – es nepieskaitīju sevi. Kad ieraudzīju “Te man talkā nāca tas, ko teikuši Venedikts Jerofejevs un filozofs Merabs Mamardašvili”, nodomāju: bet es taču pats reiz kādā konferencē (!) savienoju šos divus, apgalvojot, ka tie bija brīvākie cilvēki PSRS. Jau toreiz man nepietika gaumes un atturības saprast: šie pilnīgi neparastie cilvēki dod iespēju arī pastāvēt pie ratiem, pirms atvērt muti kārtējai muļķībai.