Alens Ginsbergs "Kopoti dzejoļi 1947–1997"

Alens Ginsbergs

Kopoti dzejoļi 1947–1997

Harper Perennial, Modern Classics

Neticami, ka šogad aprit jau 20 gadi kopš Alena Ginsberga nāves. Kaut gan viņš nodzīvoja pāri par septiņiem gadu desmitiem un savā dzejā detalizēti fiksēja ķermeņa aizvien uzstājīgākos atgādinājumus par “kājnagu biezinošo vecumu”, pieminot visu – no impotences līdz inkontinencei –, vizuālais tēls, kurš pirmais nāk prātā, ir Viljama Barouza uzņemtais foto ar slaidu, tumšmatainu ebreju jaunekli perfekti izgludinātā svaigā kreklā uz Ņujorkas Lejas Austrumpuses jumtu fona. Dzīvs ir viņa draugs un izdevējs Lorenss Ferlingeti, kurš par savu ilgo mūžu (98 gadi!) ironizē pat dzejoļkrājumu nosaukumos, dzīvs arī Bobs Dilans, kurš iekapsulējies pats savā leģendā, tāpēc šķiet, ka arī Ginsbergs kaut kur ir, un tas pieder pie pasaules kārtības. Kad redzi viņa dzejoļus (sevišķi tos, kuri rakstīti dzīves pēdējos gados) nodrukātus, liela daļa šķiet pavirši, mehāniski, vāji – lai cik dzīvi un spraigi tie šķita tad, kad dzirdēji un redzēji tos izveļamies no Ginsberga vitmeniskās bārdas mutuļiem, teiksim, kādā Kolorādo Universitātes vai Nāropas Institūta lasījumā. Tomēr pavadot laiku ar krājumu – šķirstot un palasot, jo grāmatā ir ap 1200 lpp.! – atskārtu, ka viss tur ir: bailes, mīlestība, lecīgums, ironija, pašironija, skumjas, nāve. Un dzeja, daudz tomēr dzejas.