Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Andrejs Tolšins
Maska, es tevi pazīstu
Sanktpēterburga: Petropolis, 2015
Maskai manā mūžā bijusi jelkāda nozīme tikai divreiz, turklāt viena reize ir abstrakta un neskaitās: runa ir par kaislīgu vēlmi sagatavot pašu interesantāko masku uz skolas karnevālu, kura, lieki teikt, izgāzās. Otrajā reizē mans pavadonis tuviešu garu pasaulē, sirmais padomju muzeja folklorists, uzvilka īstu šamaņa masku otrādi: tagad viņam bārkstis, kurām vajadzēja aizsegt ikdienas acis, un mākslīgās acis, kurām bija jāatrodas uz pieres, bija aizgrieztas uz pakausi. Krūmamatnieciski izdotās Tolšina grāmatas galvenā vērtība varētu būt laika izrūmēšana; es runāju par laiku, kurš nepieciešams, lai lietas, parādības un cilvēkus neuztvertu kā pašus par sevi saprotamus. Maska, piedāvājot sapratnei trūkstošo sižetu, vienlaikus, bez šaubām, aizsedz skatam pašu svarīgāko, iezīmējot pasauli, par kuru un vienīgi par kuru domāt ir interesanti – par spīti tādām Tolšina pasāžām kā: “Klauna deguns ir pati mazākā maska pasaulē, kura ļauj izpaust cilvēka naivumu, kustīgumu, nepastarpinātību un trauslumu. Klaunu deguniem var būt dažāda forma, krāsa un izmērs.”