Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Barbru Lindgrēne, Anna Hēglunda
Skat, Hamlets
Stokholma: Karneval förlag, 2017
Laikam jau nekad šajā rubrikā vēl nav pieminētas bilžu grāmatas. Konkrēti šajā grāmatā ir 119 vārdu 28 lappusēs – un, protams, zīmējumi. Un tā nav nekāda Hamleta “adaptācija” bērniem, bet gan bezkaunīga interpretācija, kas lieliski der visiem vecumiem. Barbru Lindgrēne (1937), zviedru bērnu literatūras “hipijiskā spārna” barvede, savus sirreālos jociņus jau sen ir padarījusi par klasiku un, es te teiktu, par normu, ja vien vārdu “norma” Latvijā nebūtu uzurpējuši tie, kas sargā bērnus no visa, kas nav smuks un nevainīgs. Savas dižās uzvārda māsas Astridas memoriālo balvu viņa saņēma jau 60. gadu sākumā, savukārt māksliniece Hēglunda ir viena no tiem, kas sprieduši, kam tādas balvas dodamas, tiesa gan, daudz vēlāk. Pirmo “Skat” (Titta) grāmatiņu Barbru Lindgrēne kopā ar mākslinieci Ēvu Ēriksoni izgudroja jau 1993. gadā, un tās varonis bija Maksis no zināmā palaidņu pāra, bet Hamletam ir sekojušas arī Sarkangalvīte un Īkstīte. Nu, kāpēc tad man tik ļoti patīk šis 119 vārdu “Hamlets”, no kura uzzinām, ka daži ir draņķi, daži traki un daudzi beigti? Laikam jau tādēļ, ka šāds lakonisks melnais humors, plēsts toreizējo draugu lokā, man 70. un 80. gados ir bijis tik noderīgs – kā regulāra pote, lai neaplaistos ar visādām liekulības sērgām. Un tieši tāpat, kā toreiz Juris Pakalniņš savas improvizētās pasaciņas noslēdza, saldajā Harija Misiņa balsī nolikdams gulēt “mazo draudziņu”, arī Barbru Lindgrēne neaizmirst beigās piebilst: “Ar labunakti, ar labunakti!”