Čārlzs Simičs "Bāreņu fabrika: esejas un atmiņas"

Čārlzs Simičs

Bāreņu fabrika: esejas un atmiņas

Anārbora: The University of Michigan Press, 1997

““Ja tā padomā,” mans tēvs saka, “ir karš, nacisti, ustaši, ungāri, rumāņi, četņiki, itāļi, bulgāri, komunisti mūs galē nost, un vēl piedevām angļi un amerikāņi met bumbas! Ko dara mūsu ģimene? Lai lietas padarītu interesantākas, mēs katrs šai karā nostājamies savā pusē, lai cits citam padarītu dzīvi pēc iespējas nožēlojamāku.”

Mēs klusējam, sabrukuši zem dzēruma un tēva pēdējās skumjās piezīmes svara. Visbeidzot tēvocis Boriss pacels galvu un ieminēsies: “Kā būtu ar vienu pudeli īpaši laba vīna?” .. viņš atgriežas ar noslēpumainu sejas izteiksmi un dvielī ietītu pudeli. Pēdējoreiz, kad Borisam bija sevišķi laba, dārga vīna pudele, viņš mums lika dzert no tējkarotes. Viņš apstaigāja galdu, ieliedams savu izcili labo margo katram pēc kārtas tējkarotē un likdams teikt: “ā-ā-ā…” kā tāds bērnu dakteris. Šoreiz mēs saņemam tīras glāzes, un viņš katram ielej pa malkam. Vīns ir sarkans. Par to nav šaubu pat trijos no rīta. Mēs skalinām glāzes, ostām vīnu kā profesionāļi, ieņemam malciņu mutē. Man šķiet, ka tas ir kjanti, tēvs apgalvo, ka burgundietis, brālis min, ka drīzāk kāds spāņu vīns. Boriss triumfē! Te nu ir galīgais pierādījums! Serbi vispār un sevišķi viņa ģimenes locekļi ir stulbeņi, plātīzeri un viltvārži. [..] Izrādās, vīnu raudzē sicīlietis, pie kura viņš pilda benzīnu. “Droši vien tajā pašā vannā, kur viņš mazgā pakaļu,” Boriss piebilst. Un šo vīnu nu mēs tagad baudām.”

Lasot Simiču, nav šaubu: tie, kuri jauc Balkānus ar Baltiju, daudz nekļūdās.