Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Cilvēkglābējs Žanis Lipke
Rīga: Žaņa Lipkes memoriāls/Zinātne, 2018
Man šķita, ka par Žani Lipki zinu daudz un grāmata neko daudz jauna man nepavēstīs. Es noskatījos filmu “Tēvs Nakts” un izteicu pat visvisādas piezīmes. Es biju vēl šo to lasījusi un uzskatīju, ka visumā, var teikt, orientējos. Bet ne velna! Tikai tagad es uzzinu, cik absolūti fantastiski un neiedomājami ir šie Lipkes cilvēku glābšanas stāsti. Mūslaikos jāsaka – seriāla cienīgs materiāls. Jautājums tikai, kurš varētu Lipki – “vienkāršu”, bet “iznesīgu” un “elegantu”; “mazrunīgu”, bet “asprātīgu” un “uz jokiem”; “lietišķu”, bet “pašaizliedzīgu” un “labsirdīgu” (šie epiteti no izglābto vēstījumiem) – tēlot? Nu ne jau kaut kāds Kamberbačs vai Dikaprio. Bet varbūt Ītans Hoks vai Džonijs Deps? Vai tomēr mūsu pašu Vilis Daudziņš? Kad būtu atrasts šis galvenās lomas tēlotājs, tad būtu jādomā par to, kā prātam neaptveramu traģēdiju tomēr atslogot ar tikpat monumentālu – tomēr ne pompozu – cilvēcību un drosmi, un azartu, un, piedodiet, humoru. Jo arī humors ir klāt visos stāstos, ko man nācies dzirdēt par jebkādu drausmīgu pieredzi, – vai tie būtu par padomju lēģeriem vai nacistu nometnēm – un tā netrūkst arī šajā grāmatā. Labi, ka tāda ir, bet gribas zināt vēl. Vajag turpinājumu, un tam nav obligāti jābūt dokumentālajā žanrā.