Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Dāgs Eisteins Ennšē
Nemirstības vēsture
Rīga: u.c., 2018
Norvēģu reliģiju pētnieka Dāga Eisteina Ennšē “Nemirstības vēsture” ir tieši tas, pēc kā tā, spriežot pēc nosaukuma un apakšvirsraksta (“No Jēzus augšāmcelšanās līdz zombijiem, antioksidantiem un ugunī ieliktiem bērniem”), arī izskatās, proti – tā ir savdabīga rokasgrāmata, kurā apkopotas dažādos vēstures posmos dzimušās, praktizētās vai vienkārši iztēlotās nemirstības receptes. Fakts, ka grāmatas autors ir norvēģis, visdrīzāk nepavisam nav nejaušība, jo tieši no Norvēģijas dzestrās tumsas nākuši arī tādi mākslinieki kā melnā metāla grupa Mayhem, kuras dalībnieki pagājušā gadsimta 90. gados nemirstīgu ievērību izpelnījās ar norvēģu koka baznīcu dedzināšanu, bet beigu beigās – arī ar viena grupas dalībnieka nonāvēšanu. Šādos piemēros gan parādās kāda nemirstībai allaž klāt esoša un satraucoša blakustēma – mūsu visu nenovēršamais mirstīgums. Iespējams, tieši nenovēršamība ir iemesls, kāpēc daudzi mākslinieki, autori un praktiķi nemirstību aplūko nevis kā loģisku savas dzīves turpinājumu, bet gan kā visādu izdarīšanos jau pēc viena ķermeņa nāves – līķa izskata iemūžināšanu, smadzeņu iesaldēšanu, apziņas lejupielādēšanu elektroniskos datu nesējos un ko tikai vēl ne. Šo pretrunu savā īpatnā veidā 1943. gadā fiksējusi rakstniece Sūzana Erca: “Miljoniem cilvēku ilgojas pēc nemirstības, lai gan nezina, ko iesākt lietainā svētdienas pēcpusdienā.”