Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!
Daniels Kēlmans
Tils
Rīga: Dienas grāmata, 2019
Vasarai – bet izrādījās, ka kovidam – pataupīta grāmata, atceroties citas vasaras ar Kēlmanu vai Krosu. Atbilstoša vakara pasaka starp karu, klepu un miegu. Ir nomierinoši redzēt, kā cilvēks spēj atklāt, ko vēsture dara viņa galvā, par ko tā pārvēršas, – nomierinoši tādā nozīmē, ka atkal ienāk prātā doma, ka notikumi notiek ar cilvēkiem tikai tādēļ, lai no tiem reiz kaut ko varētu izveidot. Sauksim to par stāstu; ar cilvēka dzīvi tas nesakrīt, bet citas jēgas cilvēku dzīvei nav. Šī doma ir tik pazīstama, tā velkas līdzi kopš laika viņa gala, brīžiem ir likusi sabaidīties vai saskumt, bet nu jau diezgan sen kļuvusi par mierinājumu un stiprinājumu. Dzīvo, lai stāsts būtu, nomirsti šim pašam mērķim, un mērķis, lai gan nav tavs, tomēr tāds ir. Kaut kā jau noderēs. Rakstnieks nav nekāds dievs, jo rada no radītā. Kēlmanam detaļu nepietrūkst, un, lai gan viņš nekā nemaskē ironiju (t.i., pašironiju) par kāda grāmatas varoņa – “resnā grāfa” – nespēju atmiņās izteikt paša piedzīvoto un izvēli aizstāt to ar citu vārdiem, tekstiem un izdomājumiem, tā jau arī ir vienīgā metode, kas ļauj tuvoties stāsta patiesīgumam. Katra piedzīvotais ir visu piedzīvotais, vai esi pats bijis kaujaslaukā vai ne. Pūcesspieģelis tik un tā nemirstīgs klīst visos karos.