Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Eduards Aivars
Dejas
Rīga: Liesma, 1991
Astoņdesmito gadu dzeja deviņdesmito sākuma sērijveidā noformētajā grāmatiņā, kam uz vāka ir foto un biogrāfiskas ziņas, un atmaskojošais uzraksts “Pirmā grāmata”, bet aizmugurē autora rokraksts; vārdu sakot, savākti visi pierādījumi. Vispār jau kaitinoši, jo pietiktu taču ar dzejoļiem – bet tagad šī lasītāju informēšanas mānija ir ļoti gājusi plašumā un nevienu neizbrīna. Grāmatas pēdējā lappusē ir anotācija, kurā dots padoms: “Gandrīz katrs dzejolis uztverams atsevišķi, krājums nav jāizlasa uzreiz,” – un tas man sasaucās ar kādu nesenu sarunu par to, ka agrāk dzejniekiem it kā nav bijis tik svarīgi domāt par krājumu kā veselumu, par kompozīciju; sākumā it kā piekritu, bet tad padomāju: nē, nu vispār jau latviešu dzejas tradīcijā ir bijušas ļoti perfekti būvētas grāmatas, tā čupā kraušana vai hronoloģisms drīzāk izskatās kā nespēks, bet re, Aivaram – atsevišķuma koncepcija, Aivars ir domājis koncepcijās jau kopš pirmās grāmatas. Taču lasot es tomēr saredzu saites, kas ved no dzejoļa uz dzejoli, savieno situācijas tīmeklī. Metiens joprojām kā padomju laikos – 5000 eksemplāru pirmajai grāmatai, nevis 500. Varētu teikt, es tur šoreiz meklēju pierādījumus, ka esam bijuši un kas esam bijuši, gan visā šajā ārējā anturāžā, gan svārstīgajās sajūtās, kurām Aivars seko ar tik terapeitisku iecietību, it kā zinātu, ka pēc 30 gadiem būs jābūt lieciniekam.