Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Džereds Daimonds
Ieroči, mikrobi un tērauds: cilvēku sabiedrību likteņi
Maskava: Lst, Ast, Corpus, 2010
Ceru, atvainosiet, ka nododos visādiem bestselleriem, bet tāds nu ir ziņkārīga cilvēka lāsts. Džereds Daimonds, kurš ar savu grāmatu un Pulicera balvu izkāpa no akadēmiskās pasaules rāmjiem, mēģināja, būdams ornitologs, fiziologs un ģeogrāfs, kaut kā sistematizēt pasaules reģionu attīstības asimetriju, kas ļauj akmens cirvjiem funkcionēt vienā laikā ar atombumbām un marsgājējiem. Šie skaidrojumi šķiet vienlīdz naivi un aizraujoši – kā bērnībā, pētot lappuses ar dažādu tautību cilvēku portretiem 30. gadu Latvju mazajā enciklopēdijā. Zinātniskums, kas rada vieglas aizdomas – acīmredzot tieši ar to, ka ir aizraujošs, jo zinātniskumam, lai tas liktos uzticams, būtu jābūt daudz garlaicīgākam, katru detaļu no visām pusēm kritiski aplūkojošam, bez tieksmes skrūvēt tās kopā un veidot noapaļotas, beletristiski izteiksmīgas teorijas, ko rotā paša pieredzēti piemēri – un turklāt vēl norāde, ka pasaules daļu un to iedzīvotāju atšķirīgumam ir reāls pamats (un kolonizācijas fakts to neizsmeļ, lai gan tas šobrīd ir memberberija numur viens). Pamats burtiskā nozīmē – ieskaitot pat kontinentu “ķermeņu” veidolu un lielumu. Vilks viņu zina, vai piemēri un izskaidrojumi patiešām vienmēr nozīmē to, ko tie izskaidro. Un tas viss tagad izklausās gandrīz vai bīstami, vai arī es esmu laikmeta iebaidīta.