Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Klarisa Lispektore
Dzīvais ūdens
Rīga: Aminori, 2024
Brazīliešu rakstniece Klarisa Lispektore ir dzimusi Čečelnikas ciemā Ukrainā, pareizāk sakot, nevis ciemā bet ebreju štetlā, gandrīz trešdaļa iedzīvotāju tur bija aškenazu ebreji, vismaz tā bija līdz pilsoņu karam. Tas ir, nevis līdz karam, bet līdz padomju varas ienākšanai, kad sākās ebreju grautiņi un Lispektoru ģimene devās bēgļu gaitās – uz Rumāniju, tad uz Brazīliju. Viņas vārds jidišā ir Haja, ko var tulkot gan kā dzīvnieku, gan kā dvēseli; lai arī visu mūžu rakstījusi portugāļu valodā, Lispektore tiek uzskatīta par nozīmīgāko ebreju rakstnieci pēc Franca Kafkas, tā uzskata viņas biogrāfs Bendžamins Mozers, kas 2009. gadā uzrakstīja grāmatu “Kāpēc šī pasaule” un trešdaļgadsimtu pēc rakstnieces nāves padarīja viņu slavenu visā angliski lasošajā pasaulē. Kopš tā laika Lispektori tulko, pēta un pārizdod. Starp citu (runājot par Kafku), nozīmīgākais no Lispektores sarakstītajiem deviņiem romāniem un desmit stāstu krājumiem ir noslēpumainais un mistiskais darbs “G. H. pasija” (A paixão segundo G. H.). Tas satur vēstījumu no kādas sievietes, kas apzīmēta tikai ar iniciāļiem G. H. un izcieš psiholoģisku krīzi, kura sākusies pēc tarakāna iespiešanas skapja durvīs. Bet “Dzīvais ūdens” ir romāns bez sižeta, formas un varoņiem. Rakstīts un daudzkārt pārrakstīts, tas ataino nebeidzamo autores dialogu ar lasītāju, mīļoto, pašai ar sevi vai varbūt ar tekstu un valodu? Mums tā arī netop skaidrs, kas šajā grāmatā slēpjas aiz vietniekvārda “tu”.