Džoja Hārdžo "Dzejniece cīnītāja"

RL lasa

Džoja Hārdžo

Dzejniece cīnītāja

Ņujorka: W. W. Norton & Company, 2021

Džoja Hārdžo ir maskogelgu (mvskoke) tautas (nācijas) piederīgā, pirmā dzejniece laureāte no Amerikas pirmiedzīvotāju vidus. Hārdžo vecvectēvs piedzīvojis t.s. “Asaru ceļu” (Trail of Tears), kad Dienvidaustrumu Mežaiņu pirmiedzīvotāji tika ar varu pārvietoti uz Oklahomu, kur dzimusi un arī tagad dzīvo dzejniece. Grāmata ir īsu autobiogrāfisku dzejas un prozas epizožu kopojums, kas sniedz ieskatu Hārdžo bērnībā, uzrāda viņas dzīvi sajusto saikni ar priekštečiem, dažiem baltajiem dzejniekiem (Emiliju Dikinsoni, Voltu Vitmanu), kā arī putniem. Piemēram, braucot pa nomaļu ceļu kaut kur Ziemeļkalifornijā, pret mašīnas vējstiklu atsitas baltā pūce: “Putni ir ziņneši. Pūce nes īpašas ziņas, bieži vien par gaidāmām pārmaiņām dzīvē. Ne vienmēr tā ir nāve.” Kā pati izsakās, Hārdžo raksta “ienaidnieka” – amerikāņu angļu – valodā. Tajās grāmatas daļās, kur ir runa par “sevis atrašanu”, būšanu “saskaņā ar sevi”, sekošanu “iekšējai balsij”, man šķiet, ka pārņemts arī ienaidnieka domāšanas veids, ka “dekolonizācija”, par ko dzejniece kaismīgi iestājas, varbūt ir vēl sarežģītāks process nekā savas vēstures un dziļo sakņu apzināšanās. Savā ziņā patiesāks man šķiet seriāls “Reservation Dogs”, kura varoņi ir maskogelgu pusaudži, kas veic sīkas zādzības, lai tiktu pie naudas un varētu no Oklahomas rezervāta izlauzties uz brīnišķo Kaliforniju, nokļūst tur, viļas, atgriežas, vada gurdas pēcpusdienas, it kā neko nedarot, bet turpinot prātot, kā īsti dzīvot. Nujā, tieši neziņa laikam ir tas, kas mani pārliecina.