Džona Keidža vēstuļu izlase

Džona Keidža vēstuļu izlase

Ņujorka: Wesleyan, 2016

Ja šķiet, ka Džons Keidžs bijis tikai mūzikas anarhists un radikālis, kurš galvenokārt izcēlies ar klavieru preparēšanu (saspraužot naglas, uzgriežņus un dzēšgumijas starp stīgām, tās var padarīt par sitamo instrumentu) un klusuma komponēšanu (protams, visiem zināms slavenais darbs “4ʹ33ʹʹ”), tad vēstules atgādina par mazāk pazīstamu Keidžu. Šis Keidžs vispirmām kārtām bijis čakls un uzcītīgs Rietumu klasiskās mūzikas tradīcijas skolnieks un tikai krietni vēlāk kļuvis par tās nesaudzīgu kritiķi. Gadījums un nejaušība, kas nosaka nošu garumu un augstumu, “Pārmaiņu kanons” un elektronika, “atrastie trokšņi” un mīlestība uz perkusijām – tas viss izaug nevis no centieniem būt pēc iespējas skandalozam, bet no gluži piezemētas vēlmes izprast, kas tad īsti ir mūzika un kāda ir tās saikne ar dzīvi. 1980. gadā vēstulē Keidžs atbild uz kāda korespondenta jautājumu: “Vai politika sabiedrībai ir tas pats, kas mūzika skaņai?” “Jā,” raksta Keidžs, “ja mūziku uzskata par likumu kopojumu, kas aizsargā muzikālas skaņas no trokšņiem, tāpat kā valdība aizsargā bagātos no nabagajiem.” Taču tajā pašā vēstulē Keidžs, atmetis ironiju, arī paskaidro, kāpēc nodarboties ar mūziku: “Lai nomierinātu un atskurbinātu prātu, tādējādi padarot to uzņēmīgu pret dievišķām ietekmēm, un lai atdarinātu dabu tās darbības veidos.”