Džons Donns "Nozīmīgākie darbi"

Džons Donns

Nozīmīgākie darbi

Londona: Oxford, 2009

Viegli aizplīvurots skatiens, izteiksmīgi vaigu kauli un jutekliskas lūpas – tāds Džons Donns, protams, vīd aiz saviem erotiskajiem, pārsteidzoši modernajiem mīlas dzejoļiem. Šis anonīma mākslinieka 1595. gadā gleznotais portrets parādās uz visām četrām Donna daiļradei un biogrāfijai veltītajām grāmatām manā plauktā. Aizraujoties ar Donna “mūsdienīgumu” un “brīvdomīgumu” dzejā, var palaist garām galveno: Donns agri saprata, ka dzīve piespiež cilvēku mainīties (viņa gadījumā no katoļa uz anglikāni, no karavīra uz sholastu, no dumpinieka un bohēmista uz cienījamu baznīckungu), tāpēc vēl jo svarīgāk ir atrast tai enkuru. Viņam tas, protams, bija Dievs – ar kuru var strīdēties, kura likumus var ja ne apšaubīt, tad interpretējot padarīt cilvēcīgākus, ar kuru var pajokot, bet, protams, tikai tāpēc, ka Viņš ir. Un Donnam Viņš visās izpausmēs saistīts ar vārdu. Tēvs ir Vārds kā radīšanas princips (“Dievs runāja, un tā viss radās”), Dieva Dēls ir Dieva svētais teksts cilvēka formā, savukārt Svētais Gars “dod mums iespēju apjaust un piemērot sev Dieva apsolīto”. Un otrādi: “Dievs radīja mūs ar savu vārdu, un ar saviem vārdiem mēs radām Dievu.” Un, lidojot līdzi Donna kaislajām pārdomām un lūgšanām, atkal un atkal prātā nāk kāds latviešu dzejnieks, kurš sevi sauca par Dieva draugu.