Eduards Jansons "Ķetaurītis un Letenīte"

Eduards Jansons

Ķetaurītis un Letenīte

Rīga: LVI, 1960

Satraukums par izšķirtajiem lāču brāļiem Vidzemē iemeta mani atpakaļ bērnībā, kad “Ķetaurīti un Letenīti” zināju no galvas. Taču pa šiem gadiem autorību galva bija aplami pierakstījusi Albertam Jansonam. Ar prieku apjēdzu, ka par lāčiem un vāverēm rakstījis pavisam cits Jansons, skolotājs un četru dabas grāmatu autors, kas esot studējis bioloģiju tieši tāpēc, lai bērniem rakstītu “zinātniski pareizus darbus par putnu un zvēru dzīvi”, un ieinteresējos par viņa paša dzīvi. Ķete – kreisā roka, ķetens – ķepa, ķetainis – ķepainis, ķeterkājis – arī ķepainis, ķetaurītis – ķepainītis. Letenis – lāča pēda, nags vai arī cilvēka pēda, vai vīze, letena – zvēra ķepa, ķetna vai cilvēka kājas pēda. Diemžēl tēzaurs neprecizē šo apvidvārdu piederību apvidiem. Eduarda Jansona-Henkuzena apvidus ir Kurzeme, Liepāja. Imants Pijols raksta, ka Eduards dzimis “jūras zvejnieku ģimenē”. No vecākiem gan esot tik vien mantots kā uzvārds, ar to vectēva vectēvs, dānis vai zviedrs, vētras laikā izmests Šķēdes jūrmalā. Vēl skolā negājis, viņš jūrā zvejojis reņģes un plekstes, kapelējis mencas, tad strādājis “augļūdeņu iestādē” un dzelzceļa uzņēmumā. Trīspadsmit gadu vecam, vagonus sakabinot, pārmijā iesprūdusi kāja un pāri tai pārbraucis vagons. Literatura.lv zina, ka kautrīgā skolotāja Eduarda slavenie radinieki ir brālis Arvīds Jansons, brāļadēls Mariss Jansons, sieva – koklētāju pedagoģe Tamāra Jansone un viņas tēvs – pats putnu daudzinātājs Kārlis Grigulis! Taču par diriģentu Arvīdu citur lasu, ka viņš “dzimis Liepājā muzikālā ģimenē, jo tēvs vadīja kori, spēlēja vijoli, korī dziedāja māte un visi četri bērni”. Ar cilvēku brāļiem nav tik vienkārši kā ar lāču brāļiem.