Egons Līvs "Rēta lūpas iekšpusē un…"

Egons Līvs

Rēta lūpas iekšpusē un…

Rīga: Jakubāna un Hānberga bibliotēka, 1992

Pārskatīju plauktus, lai grāmatas, kuras “tiešām nevajag”, varētu atdot Valteram vai Kristapam un atbrīvotos vieta tām, kuras nudien vajag vai pienāks reize, kad noteikti vajadzēs, un skatiens aizķērās aiz šīs. Jā, labi, atceros, ka bija “Velnakaula dvīņi”, ko lasīju kaut kad pusaudža gados, atceros, ka bija filma “Kapteinis Nulle”, bet tā… Pie tam šis bija 90. gadu sākuma izdevums: riebīgs papīrs, nomācoša, sīka druka, bildes vienos pikseļos, viss cieši saspiests kā Ķengaraga rīta autobusā padomju laikos. Taču esmu sev uzstādījusi noteikumu, ka ikvienu grāmatu, ko dodu prom, vai nu izlasu, vai vismaz pārskatu pa diagonāli. Šī šķita bezcerīga, tomēr ķēros klāt. Un labi, ka tā. “Īsi pirms kara beigām, aprīļa mēneša sākumā, latviešu būvbataljons bija izvietojies Helas pussalā, lai gaidītu kuģi, ar kuru brauktu… Uz kurieni, to īsti nezināja neviens.” Šajā 40 km garajā zemes strēmelē pie Dancigas līča tika sagaidītas kara beigas, kas nav neko labākas par pašu karu. Pēc nebeidzama, mokpilna gājiena, kas, krievu dzīts, virzās cauri visai Pomerānijai, pēc slāpēm un bada, pēc vairākkārt atliktiem bēgšanas mēģinājumiem (jo cerība taču, ka mēnešiem garā gājiena galā būs Latvija un mājas) Līvu līdz ar citiem leģionāriem aizsūta rakt Belomorkanālu, pēc tam ieģērbj sarkanarmijas formas tērpā un liek celt slepenu rūpnīcu Igaunijā, bet tie ir biogrāfijas fakti – nepabeigtajā atmiņu stāstā to nav. Stāsts ir spilgta liecība dienišķai bezjēdzībai un absurdam, kas sakāpināti tiktāl, ka jābrīnās, kā pēc tam iespējama kaut cik normāla (normāla?) dzīve.