Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Elizabete Hārdvika
Kopotas esejas
Ņujorka: New York Review Books,2017
Kad 1963. gadā Ņujorkā notika tipogrāfijas darbinieku streiks un neiznāca pat The New York Times, Elizabete Hārdvika līdz ar Robertu Silversu, A. Vitniju Elsvērtu un Bārbaru Epstīnu, piedaloties arī Hārdvikas toreizējam vīram dzejniekam Robertam Louelam, kļuva par vienu no literārā žurnāla The New York Review of Books dibinātājām. Streiks gan bija tikai iegansts: Hārdvikai jau sen šķita, ka Amerikā publicētās grāmatu recenzijas vairs nav tik asas, informatīvas un saistošas, kā viņai gribētos. Savukārt vajadzība pēc bezzobainām, komplimentārām recenzijām (kas, protams, ir cienīts žanrs arī pie mums) esot apmēram tikpat liela “kā pēc sašķērēta zaļa papīra zem Lieldienu olām”. Proti – nekāda. Pati Hārdvika uzskatīja, ka recenzijai jāatstāj iespaids – tai jābūt labam, literāri baudāmam tekstam pašai par sevi (“recenzija bez vismaz vienas citējamas rindas nav neko vērta”), bet galvenais – jāmudina uz domāšanu un tālāku lasīšanu. Jau 1969. gadā Hārdviku nodarbināja jaunās paaudzes lasīšanas paraduma un iemaņu trūkums un tas, ka “pagājuši laiki, kad cilvēks uzzināja, kā dzīvot, no grāmatām”. No Hārdvikas eseju krājuma var uzzināt vismaz, kā lasīt un rakstīt. Un arī – kā nerakstīt.