Emigrants

Linards Laicens
Emigrants
Rīga: Kulturas balss, 1926

Grāmatu iegādājos pa daļai vāka noformējuma dēļ (mākslinieks Ernests Kālis, tāpat kā Laicens, nošauts Maskavā 1938. gadā), bet tās pievienotā vērtība ir tās kā priekšmeta vēsture. No daļēji salasāma zīmoga uz pēdējā vāka redzams, ka pirmais pircējs to iegādājies “grāmatu tirgotavā” Kr. Barona ielā 37. Pie šī paša vāka iekšpusē piestiprināta zilgana zīmīte, uz kuras lasāms: “Kņižnaja lavka Ļitfonda S.S.S.R., No. 1279, cena 6 -, data 15. XII 1949.”. Zemāk ar zīmuli uzvilkts 4, kas atbilst uz Rīgas antikvariāta mazā četrstūrainā zīmodziņa redzamajai cenai “Rbļ. 4” (visticamāk, pirmsreformas rubļos). Neatklāšu, par cik to iegādājos internetā.

Skolā no Laicena bija jālasa “Kliedzošie korpusi”, pēc tam mammas aiz melniem stikliem slēptajos plauktos atradu “Ho-Taī”, līdz ar to priekšstats, ka Laicenu vērts lasīt, man bija. Šis romāns vēsta par mākslinieku Vītumu, kurš pārpratuma dēļ iekļuvis visvairāk meklēto 1905. gada revolucionāru sarakstos, tāpēc emigrējis uz Somiju, kur, mūsdienu pseidovalodā izsakoties, “meklē sevi” un mīlu. Tas nu tā, bet Somijas dabas – un it īpaši ūdeņu – apraksti ir patiešām svaigi, nebanāli, iztēli rosinoši. Uzzināju arī jaunu vārdu “atbote” (mūsdienu latviešu valodā “atbods”) – “ūdens uzkrāšanās (līmenim ceļoties); arī ūdens atsišanās (ledus sastrēguma vai paisuma dēļ, upes līkuma iekšpusē) pret kādu šķērsli un tecēšana pretējā virzienā”. Nu, un kā jums (niknām sievām tālāk nelasīt) patīk šis: “Kaisligi leektas nāsu linijas un nobreedušās krūšu formas caur apģērba zilo debesu krāsu nolaižas gluži zemu, pilnigi gatavas nodotees rokās katram eedrošigam zemes augļu eevācejam.”?