Evlija Čelebī "Osmaņu ceļotājs. Fragmenti no “Ceļojumu grāmatas”"

Evlija Čelebī

Osmaņu ceļotājs. Fragmenti no “Ceļojumu grāmatas”

Londona: Eland, 2010

1611. gadā dzimušais Evlija sāka ceļot 29 gadu vecumā un turpināja šo dzīves veidu līdz pat nāvei 1685. gadā. Līdzīgi Monteņam, kurš, pēc viņa esejām spriežot, spējis vērot svešo, fiksēt to, bet neizsmiet un nenosodīt, arī Evlija devies ceļojumos, lai iepazītu un izzinātu. Tiesa, viņš nebija nekāds vientuļš īkšķotājs ar tarbu plecos – jāja ar zirgu vai kamieli un kopā ar draugiem un kalpotājiem tika laipni uzņemts greznākajos namos: ne vien tādēļ, ka Evlija bieži vien pavadīja kādu karavadoni vai sultānu, bet viņam bija arī melodiska balss (viņš zināja no galvas Korānu, vadīja piektdienas lūgšanas, reizēm darbojās kā muedzins) un izcils stāstnieka talants. Nu kurš gan negrib dzirdēt par cilti, kas Nīlas krastos kopojas ar krokodiliem vai par Sudānā sastaptajiem dervišiem (viens sēdējis degunradža, otrs – antilopes mugurā), par Volgas baškīru pieradinātajiem kaujas vanagiem, par Mektupu Krimā, kur visi ebreji esot kurpnieki, bet musulmaņu vidū esot daudz tādu, kuri nodarbojoties ar pederastiju, nemaz nerunājot par kalmiku dervišu, kas stepē veicis sarežģītu rituālu – izkakājies, iebāzis mutē daļu ekskrementu, pārmetis trīs kūleņus, atgriezies pie čupas, nostājies tajā uz galvas un ar pirkstu nosmērējis sev pieri… Stāsts ir garš, un šeit nav vietas izstāstīt to līdz galam, bet tas viss darīts, lai pārvilktu upi ar ledu un pašā līdz ar viņa vīriem varētu tikt tai pāri. Starp citu, no visām valodām, kuras Evlijam ceļojumu gados nācies dzirdēt (un kurās viņš apguvis vismaz dažas noderīgas frāzes), kalmiku valoda esot vissarežģītākā.