Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Fjodors Dostojevskis
Dubultnieks
Maskava: Azbuka, 2015
Tā, iespējams, ir cita sajūsma, ja salīdzinu savu Dostojevska šodienas lasījumu ar to, pirms gadiem 30, bet priecājos, ka esmu atgriezies pie klasiķa lasīšanas, lai gan, iespējams, zaudēju mūsdieniskuma dzirdi. Starp citu, “Dubultnieku” lasu pirmo reizi un – “noņemu cepuri”. Nevaru atcerēties nevienu elegantāku mazā cilvēka prātā sajukšanas gadījumu, kā tas notiek šajā stāstā. Un varbūt tas ir vēl viens brīnišķīgs pamošanās piemērs daiļliteratūrā, pēc Prusta. Turklāt arī Dostojevskim tas notiek jau pirmajā teikumā, šajā: “Bija bezmaz astoņi no rīta, kad titulārais padomnieks Jakovs Petrovičs Goļadkins pamodās no ilga miega, nožāvājās, izstaipījās un beidzot pilnīgi atvēra acis.” Grūtības tulkojumā, tiesa, ir ar krievu vārdiem очнулся un сон, jo runa ir drīzāk par tādu kā atjēgšanos pasaulē, kura tagad ieguvusi sapņa apveidus, turpinot kādu nezināmu “ideju”, atkal “ideju”, bet reizēm – “domu”, kas no viena darba uz citu mēdz apsēst Dostojevska varoņus. (“Tomēr bija jūtams, ka viņu mulsina kāda neskaidra doma, kāda nelādzīga doma.”) Jau pavisam drīz Goļadkina kungam nāksies nokļūt situācijās, kur viņam būs grūti noticēt, ka tas ir viņš, kas to dara, līdz viņa vēlmju daļa iemiesosies otrā Goļadkinā, kurš uzurpēs pirmā titulārā padomnieka vietu pasaulē. Dostojevska varonis, ja drīkst tā teikt, ar pirkstiem parāda, cik vārīga konstrukcija ir cilvēks un cik muļķīgas ir mūsdienu teorijas par tā “identitāti”. “Es, es neko, es pavisam neko, tas nemaz neesmu es, Andrej Filipovič, tas nepavisam neesmu es, neesmu es, un viss.”