Francs Kafka "Dienasgrāmatas 1910–1923"

Francs Kafka

Dienasgrāmatas 1910–1923

Frankfurte: Fischer Taschenbuch Verlag, 1973

“Esmu stingrs no ārpuses, auksts iekšpusē. Kad es šodien aizgāju pie Dr. Fleišmaņa, šķita, ka sasitušās divas bumbas, kuras mēs metam pāri viens otram. Es pajautāju, vai viņš nav noguris. Nē, viņš nav noguris. Kāpēc es jautājot? “Es esmu noguris,” atbildēju un apsēdos.”

Īstam cilvēkam uz jautājumu, ar ko viņš nodarbojas, vajadzētu vienmēr atbildēt: “Lasu Kafkas dienasgrāmatas,” – tas ir humāni, kā saka mans draugs Zaza. Bet, lai šādai lasīšanai būtu kāda jēga, der pievērst uzmanību tam, ko acis izceļ no raibajām rakstnieka piezīmēm. Ebreji, sievietes un nogurums pavada visu manu Kafkas lasījumu, lai gan ik pa brīdim frāzes pilnība kļūst svarīgāka par ieraksta tēmu. Viņu lasīt ir kā klausīties mūziku: tu tici, ka tādējādi nostiep savu estētisko mērauklu. Taču nevajag atslābināties: lai kādi būtu Kafkas ieraksti, tie vienmēr kalpo viņam par iemeslu pievērst uzmanību sev pašam, un būtu labi, ja arī man tā būtu. Veidojas tāda kā vārdu āda, kur dzimumzīmes, plankumi un citas zīmes liecina par iekšējo darbību, reizēm ļaundabīgu. “Platona “Valsts”. – Pozēju Dr. Šilleram, bez peldbiksēm. Ekshibicionistiska sajūta. – Flobērs par prostitūciju. – Lielais kailo ķermeņu daudzums iespaido vispārējo iespaidu no detaļām.”