Homērs "Odiseja"

Homērs

Odiseja

Rīga: Liesma, 1967

Es labi atceros to vasaru, kad – varbūt pēc 8. klases? –, Asaru pļaviņā nogūlusies, lasīju “Odiseju” – tūlīt pēc “Īliadas”. Atceros gan to, kā smaržoja apvītusī zāle, gan to, kā Kurta Fridrihsona ilustrācijas mani pamudināja pašai uzakvarelēt Hektoru, Nestoru, Odiseju u.c. – galvenokārt tāpēc, lai mēģinātu saprast, kā lieli krāsas laukumi ar nosacīti ievilktiem vaibstiem vai kontūrām var izskatīties tik cēli, noslēpumaini un skaisti. Nu, lieli krāsu laukumi man izdevās. Toreiz mani nenodarbināja domas par to, vai Augusta Ģiezena tulkojums ir labs, adekvāts (tāda vārda nemaz nebija!) vai slikts. Es biju diezgan nešaubīgi pārliecināta, ka lasu pašu “Odiseju”, nevis interpretāciju un ka šis un citi “pamatteksti” mani iesvaidīs (un iesviedīs) pieaugušu, interesantu cilvēku sabiedrībā, kuri noteikti ņems vērā manas domas un mani pašu. Pēc tam, gadu stirnām traucot, iznācis lasīt angliski fragmentus Aleksandra Poupa liriskajā atdzejojumā, Roberta Feiglza baltos pantus un tagad Emīlijas Vilsones skaidros piecpēdu jambus. Esmu gudra diezgan, lai zinātu, ka nevienam no viņiem nav īstā “Odiseja” un ka tas nekas. Un tomēr man gribētos atpakaļ tajā neiespējamajā pļavā pie varbūt ne īpaši labā Ģiezena un labā Fridrihsona. Vienīgi tik ilgi nogulēt uz plikas zemes, atspiedusies uz elkoņiem, es vairs nevarētu. Un tās pļavas gan arī vairs nav.