Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Genki Kavamura
Ja kaķi pazustu no pasaules
Londona: Picador, 2018
Ja tā, die’s nedod, tiešām notiktu, viss būtu pavisam citādi. Nevienam, kurš dzīvojis kopā ar kaķi, to nevajag atgādināt. Viņš/viņa/viš zina (citēju): “Kad esi ilgi dzīvojis kopā ar kaķi, tu varbūt iedomājies, ka viņš tev pieder, bet tā nav. Kaķi vienkārši atvēl mums to prieku pabūt ar viņiem kopā.” Tā teikusi grāmatiņas varoņa nu jau mirusī māte, kas ļoti pārdzīvojusi kaķa, vārdā Salāts, nāvi, bet atspirgusi, kad viņas un pārējās ģimenes dzīvē parādījies Salātam ļoti līdzīgs kaķis, kurš tālab nosaukts par Kāpostu. Atšķirībā no Kāposta grāmatas “es” varonim vārda nav. Zināms tikai, ka viņš ir jauns un strādā par pastnieku, un nupat uzzinājis, ka viņam ir ielaists vēzis un būs jāmirst. Kā izrādās, jau nākamajā dienā. To paziņo elegants kundziņš, kurš, protams, ir pats Sātans, un viņš piedāvā jaunajam mirējam izvēli – vienu dienu dzīves, ja viņš pilnībā atteiksies no kaut kā tāda, ko līdz šim uzskatījis par būtisku. Sākot ar mobilo telefonu, cits pēc cita pazūd visdažādākie priekšmeti un artefakti, piemēram, filmas. Jo dzīvot taču gribas, vai ne? Nu, kaut vai vēl vienu dieniņu! Taču, kā jau jūs nojaušat, tad, kad izvēle ir starp Kāpostu un jauno pastnieku, viss kļūst sarežģīti.
Šis ir pirmais romāns, ko lasīju pēc ļoti ilga pārtraukuma, bet, sevišķi ņemot vērā apstākļus, kuros tas notika (Atlantijas okeāna vidū, sabiedrībā (luksuskruīza pasažieri!), kurā nekad vairs negribu nokļūt), man tas sagādāja prieku.