Jānis Kalnačs "Rīgas dzīvokļu “likumīgā” izlaupīšana. 1944–1949"

Jānis Kalnačs

Rīgas dzīvokļu “likumīgā” izlaupīšana. 1944–1949

Rīga, Neputns, 2017

Pacietīgi lasot nolaupītā, zudušā un saglabātā uzskaitījumu, jādomā par autora nesalīdzināmi apjomīgāko pacietību un šim unikālajam darbam veltītajiem gadiem. Viņa rāmā intonācija, strukturējot un komentējot padomju dokumentu citātus, iezīmējot notikumu kopainu, konkrētu cilvēku un mākslas darbu likteņus, neļauj acīm emocionāli aizmigloties. Mēs te neesam nākuši sašust un ciest, bet zināt, acis mums vajadzīgas, lai redzētu. Tas, protams, neliedz lasot ik pa brīdim uzrunāt tuvumā esošos ar citātiem un dalīties ar kamolu, ko vienam pašam grūti norīt. Latvijas muzeju kolekciju veidošanās pretrunīgo dabu jau, protams, varēja nojaust pat nezinot, tomēr, konkrēti uzzinot, tā iezīmējas ne tikai pretrunīga, bet pat traģiska. Tāda sajūta, ka vajadzētu skolas ekskursijām piedāvāt tēmu “Mākslas darbi un to nonākšana muzejā”, kas varbūt nedaudz novērstu uzmanību no mākslas kā tādas, toties aizpildītu tukšuma bezdibeni starp paaudzēm. Grāmata ir pilna dažādām aizraujošām, līdz šim sīkāk neanalizētām tēmām, kā sētnieku nozīme okupētas valsts sabiedrībā, Atpūtas ģimenes bilžu sērija kā īpašumu un paradumu dokumentāla liecība, “finorgānu” vara, atsevišķu dzīvokļu un mākslinieku darbnīcu vēsture u.c. Un brīžiem ir sajūta, it kā būtu tāda istaba, kurā brutāli sadzīti visi šie par savu eksistenci notiesātie skapji “ozola gaiš vecmodigs”, “zofā roza strip”, “grieztu” lampas, “bildites vienkarsi”, “lica skats” vai “sievietes galva eļļā”, un interesantākais ir – kam, kā un kāpēc nodrebēja roka, kad to visu sūtīja nebūtībā.