Jaroslavs Ivaškevičs "Vilkumuižas jaunkundzes. Dzeja"

Jaroslavs Ivaškevičs

Vilkumuižas jaunkundzes. Dzeja

Rīga: Neputns, 2019

Savādi ir iekārtota lasītāja biogrāfija, kā tāda patstāvīga, paralēla taka caur to pašu mežu, kurā notiek viss pārējais. Tukšojot kādu dārga aizbraucēja grāmatplauktu, pievācu iepriekš nelasītu Eko uzticamā tulkojumā – “Iepriekšējās dienas sala”. Tā izrādījās neticami garlaicīga grāmata, kuru lasīju ilgi un pabeidzu tikai aiz spītības un cieņas pret tulkojumu. Vai arī tādēļ, ka dažas lappuses no šīs grāmatas ik vakarus jau bija kļuvušas par sliktu ieradumu. Vēlāk dzirdēju no dzejnieka Vigula, ka viņš metis mieru, netikdams ne līdz pusei, un tā esot sliktākā Eko grāmata. Un, lūk, sekas: nokalpojusi Eko galerās vairāk par mēnesi, tvēros pie Ivaškeviča jaunā izdevuma, ko jau pirms tam biju vienreiz izlasījusi, un tagad izlasīju vēlreiz, lai atliektu muguru un atgūtu ticību teksta vienkāršībai, ietilpībai, jūtīgumam. Tas attiecas tiklab uz “Vilkumuižas jaunkundzēm”, kā uz dzejoļiem. Un sapratu, ka lasīšana iepretim teātrim un kino man tomēr nozīmē daudz vairāk. Lai arī Ingmāra Balode sava tulkojuma ievadā izstāsta, ka Vajdas filmā stāsts “teju teikumu pa teikumam no grāmatas nolasīts” un beigu kadros parādās pats Ivaškevičs, man tik un tā acu priekšā un atmiņā ir tikai Olbrihska seja, kas aizsegusi visu pārējo, savukārt Hermaņa uzvedums atstājis nospiedumu ar kodu “skaistums, kleitas”, bet, kas tēloja Viktoru, tagad vairs pat iedomāties nevaru. Lasot viss nostājas savās skumji pareizajās vietās, un es pat domāju, ka tikai tagad vispār esmu šo stāstu sapratusi. Turklāt grāmata ar spoguļa stūrī nobīdīto tekstu, pelēkrozā maliņām un viltus tekstila vāku ļauj paņemt rokās to verandas sajūtu, to zaudētās vasaras un neizdarītās izvēles sajūtu, kuru līdzsvaro “Vecā dzejnieka” aiziešanas rāmums un dzejoļos pavīdošās daudzās konkrētās vietas, cilvēku un suņu vārdi, notikumi, kurus es negribu pat zināt un saprast, tikai sajust, ka tie tiešām ir bijuši.