Kam no brīvmūrniekiem bail?

Aleksandrs Pjatigorskis

Kam no brīvmūrniekiem bail?

Londona: Harvill, 1997

Aleksandrs Pjatigorskis nav masons, taču vienā ziņā viņš masonus atgādina gan, turklāt pēc paša skaidrojuma: tāpat kā brīvmūrnieki, viņš ir “kaut kas pilnīgi nenopietns, lai gan...”. To var teikt arī par viņa masonu grāmatu: tas it kā ir pavisam nopietns pētījums, lai gan... Iespējams, tādēļ gan Pjatigorskis, gan masoni daudzus nopietnus cilvēkus kaitina, tiesa gan, atšķirībā no Pjatigorska brīvmūrniekos kaitina ne tik daudz viņu nenopietnība kā slepenība. Jau pašā sākumā autors brīdina, ka runās par to, ko masoni domā par sevi un masoniem, par to, ko citi par viņiem domā, un par to, ko par to, ko par masoniem domā masoni un citi, domā viņš pats, Pjatigorskis. “Brīvmūrnieki – tas ir “teātris savējiem”, un mana vieta nav uz skatuves līdzās masoniem un ne skatītāju zālē, bet aiz kulisēm – kā novērotājam.” Tai pašā laikā lasot neatstāj sajūta, ka Pjatigorskim masoni drīzāk patīk, visdrīzāk – ar savu atsevišķumu, neierakstīšanos laikā un jau pieminēto nenopietnību. Tādēļ esmu pārliecināts, ka grāmatā Pjatigorskis ieviesis arī paša izgudrotus dialogus ar to vai citu brīvmūrnieku. “Vai tas ir nopietni – es domāju, vai tas patiešām ir nopietni – jūsu gadījumā? – Jā, tas ir ļoti nopietni man. Un man nav svarīgi, vai tas pats par sevi ir nopietni, patiesi vai derīgi. Es zinu tikai to, ka tas man palīdz manā cīņā ar... tukšumu.” Un pats galvenais – ja kaut kas tāds kā galvenais pastāv: brīvmūrniekam savā ložā iespējams būt par sevi pašu un jebkurā citā vietā – sev pašam uzticīgam.