Katastrofas teātris Polijā

Gžegožs Ņizjoleks

Katastrofas teātris Polijā

Maskava: NLO, 2021

Tas bija negaidīti. Poļu kritiķis Ņizjoleks piedāvā palūkoties uz Katastrofu (Holokaustu) kā teātri, kur lomas sadalītas starp bendēm (režisori), upuriem (aktieri) un malā stāvētājiem (skatītājiem). Bendēm “spēlēt teātri” un ieviest teātra metaforas bija nepieciešams, lai efektīvi vadītu iznīcināšanas procesu. Pirmās gāzes kameras esesieši nodēvēja par “pirtīm” (un tās arī atgādināja pirtis), bet krāsnis, kurās dedzināja noindētos, – par “ceptuvēm”. Izdzīvojušie ebreju vešanu uz gāzes kamerām varēja aprakstīt kā vizuālu pastardienu: “Naktī miglā apžilbinošā automobiļu starmešu gaismā mēs ieraudzījām milzīgu, milzīgu gājienu; cilvēki peldēja kā pa gaisu, melni, tumši, bezkrāsaini, melnbalta glezna. Viņi izzuda šajā nekā tumsā. Tas bija tik satriecoši, tik majestātiski – tas, ka mūsu priekšā izvēršas pastarā tiesa...” Pirms nogalināšanas ebrejus izģērba kailus, jo – kā gan būtu jāizskatās cilvēkiem pastarajā tiesā? Šāda bilde šķietami atbilst Žana Bodrijāra teiktajam, ka mūsdienu kultūras pirmaina ir Holokausts – traumatisks notikums, kas uz visiem laikiem mūsu pašu vainas dēļ paliks nesaprasts. Mums pašiem savukārt paliek tikai nemiers, bet, no kā tas ir, nav skaidrs. “Nemiers atgādina par to, kā nav, par to, kas ticis pārsvītrots, par zaudējumu, par pilnīgas bezspēcības situāciju, kurā dzīva būtne var nonākt jebkurā brīdī – tāpat kā tur jau atradās tūlīt pēc dzimšanas.”

Par to, kā poļu teātris centās ar šo zaudējumu tikt galā, pastāstīt man šeit vairs nav vietas.