Keja Džeimisone "Nemierīgais prāts. Mana uzvara pār bipolārajiem traucējumiem"

Keja Džeimisone

Nemierīgais prāts. Mana uzvara pār bipolārajiem traucējumiem

Maskava: Альпина Паблишер, 2017

Palasīt grāmatu par bipolārajiem traucējumiem – slimību, kuru amerikāņu autore, pati būdama gan paciente, gan izglītota psiholoģe, iesaka labāk pa vecam saukt par maniakāli depresīvo psihozi, lai neaizvainotu slimnieku ar pārlieku maigu formulējumu, kas it kā mazina kaites nopietnību sabiedrības acīs, – sadomāju ne tādēļ, ka man būtu svarīgi meklēt, vai tik es ar kaut ko neslimoju. Tas ir cits lasīšanas žanrs. Visticamāk, mani uz to pamudināja vainas apziņa. Es nespēju sev piedot, ka dzīvē joprojām baidos no “nenormālā”, “neadekvātā”, lai cik labi saprastu pēdiņu nozīmi šādu vārdu lietojumā un cik labi apzinātos robežu relativitāti. Visu cieņu tiem, kam šī nav problēma, kas no dabas ir tik “atvērti” un “iekļaujoši” (arī pēdiņās, protams). Un, kad stāsts par slimību, tās apjēgšanu un pieņemšanu, kas ļauj gan ārstēties, gan cienīt sevi kā personību, kuras sastāvdaļa ir šāda psihiskā struktūra, bija galā, nāca autores secinājums: “Mānija padara dzīvi spilgtu un piesātinātu, atnes mirkļus, kurus pēc tam gribas atmiņā izbaudīt no jauna. Tie paliek prātā spēcīgāk nekā kari, nekā mīlestība, nekā bērnības atmiņas. Un tādēļ es ar rūgtu prieku apzinos, ka esmu apmainījusi savu nemiera pilno, piesātināto vakardienu pret līdzsvaroto un labklājīgo šodienu.” Un grāmatas secībā šī lappuse atrodas beigās, svarīgākā pozīcijā nekā šis citāts: “Drausmīga nomāktība diendienā, katru nakti, nebeidzama agonija. Tās ir nežēlīgas, nepielūdzamas sāpes, kas neatstāj ne spraudziņu cerībai, nekādu glābiņu no stindzinošajām domām un jūtām.”

Inese Zandere