Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kerstīne Dekere
Lū Andreasa-Salome: rūgti saldā sprēga es
Berlin: Propyläen, 2011
Aha. Tā pati, no Nīčes 1882. gadā inscenētās fotogrāfijas: divi filozofi, kuri velk ratiņus ar jaunu meiteni, pātadziņu rokās. Runājot par savas grāmatas varoni, Kerstīnes Dekeres stils žonglē starp vieglu ironiju un sentimentālismu, un patiešām grūti saprast, kā rakstīt par personāžiem, kuri, teiksim, savu vēstuli, kā saka Dekere, “beidz ar bēdīgāko teikumu pasaulē: “Tādēļ ļauj mums iet pa atšķirīgiem ceļiem pretī savam kapam.”” To Nīčes ratiņos iejūgtais Pauls Rē uzraksta brīdī, kad Lū Salome salaulājas ar orientālistu Frīdrihu Karlu Andreasu, kurš, cenšoties panākt Lū piekrišanu, viņas acu priekšā iedur dunci sev krūtīs, taču velti: Lū piekrišana nāk komplektā ar “nē” – iespējams, viņas iemīļotāko atbildi saviem vīriešiem, īpaši Raineram Marijam Rilkem. Freida parādīšanās Lū Salomes dzīvē ir atvieglojums ne vien, kā šķiet, Salomei pašai, bet arī viņas biogrāfijas lasītājam. Pēc tam, kad krievu sieviete kļuvusi psihoanalītiķe un 1913. gadā, braucot uz kalniem, vilcienā analizējusi Rilkes sapņus un pārspriedusi ar viņu atšķirības starp fallu un obelisku, vairs nespēj pārsteigt arī Rilkes elēģija viņas sunīša Draudziņa nāves dienā: tajā dzejnieks ar sunīti pavadīto laiku salīdzina ar mazu sirds spīdekli, kura neredzamā puse saista mūs ar bezgalīgo dzīves telpu tai pusē.