Konstantins Bogdanovs "Par krokodiliem Krievijā"

Konstantins Bogdanovs

Par krokodiliem Krievijā

Aizguvumu un eksotismu vēstures apraksti

Maskava: Novoje ļiteraturnoje obozreņije, 2006

Dzīves notikumi seko cits citam. Vakarā klausos, kā sarunājas bērni: vienam ir nobanots akaunts, un tas ir vienkāršākais elements, ko man izdodas atšifrēt, pārējais paliek eksotikas noslēpumā tīts. Jo eksotisks ir viss, kā “pie mums” – šajā gadījumā “pie manis” – nav, kas pastāv kaut kur citur. No rīta izlasu vados politiski filoloģisku joku – kā pēc Otrā pasaules kara, kad Staļins salecās ar Dienvidslāvijas vadoni Josipu Brozu Tito, padomju propaganda sāka lietot vārdu salikumu “Tito kliķe”, bet, kad Hruščovs nolēma izlīgt ar Dienvidslāviju, bija paredzēta arī Tito vizīte kādā kolhozā, kura vadītāji pēc savas iniciatīvas bija sagatavojuši plakātu: “Lai dzīvo mīļotais biedrs Tito un viņa kliķe!” Un tad jau gandrīz kā likumsakarību var uztvert to, ka pēcpusdienā man iegadās lasīt Bogdanova pētījumu. Viņš seko eksotiskajam kā valodas fenomenam kopš Monomaha laikiem, kad krokodils parādījās krievu tekstā, kura sacerētājam nebija ne jausmas, kas tas tāds ir, atskaitot to, ka briesmīgs. Pēdu takas ir dažādas: tulkojumi, jaunu lietu (vai vielu) parādīšanās, kas nes līdzi arī jaunas vērtību sistēmas, krievu valodas literāro normu pielāgošana Rietumu retoriskajām struktūrām, savas identitātes būvēšana, pamatos liekot svešā un ienaidnieka jēdzienus. Pētījuma robeža novilkta 19. gs., tomēr Bogdanovs krokodilam ļauj mazliet ierāpot arī mūsdienās, kur, kā pēc tam atkal lasu vados, Moldovas prokrieviskais prezidents Voroņins esot brangu stikla krokodilu dāvinājis Putinam, reproducēdams maldīgo uzskatu, ka “krokodili nekad nekāpjas atpakaļ”.