Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Lalita Muižniece
Pēdas. Melita Rīgā
Rīga: Mansards, 2020
Lalitas Muižnieces 70. gadu grāmatas liek sabīties no tā, ka pasaule, kurā esmu dzīvojusi, laika ziņā sakrīt ar citām, kas pastāvējušas tajā pašā laikā, bet es pret tām esmu bijusi akla un kurla. Ierobežota savās gaitās un rāmjos. Tas nav tikai par vecuma atšķirībām, par to, ka man laikā, kad Lalita, dzīvodama Kalamazū, rakstīja šīs grāmatas par sevi un Latviju, bija jāmācās padomju vidusskolā. Tas nav arī par padomju laiku, dzelzs priekškariem un dīķiem. Un es negrasos arī noniecināt savu dzīvi, kāda nu tā ir bijusi. Vienkārši šādas saskarsmes ar to, ko es it kā zinu un tomēr nezinu, man uzbrūk ar kaut kādu emocionālu agnosticismu, ja tā var izteikties. Man nekad nav bijis grūti iejusties ne daiļliteratūras, ne dokumentālu grāmatu pasaulēs, un sveši, pirms tam nezināmi vārdi, arī tie, kuri paliek neatšifrēti, piepildās ar manu dzīvību, lai gan ar mani nekā tieši nav saistīti. Es jūtos piederīga, atklājēja, noslēpumu glabātāja. Jo svešāk, jo labāk. Tāpēc, ka tā nav mana atbildība? Tās pašas ielas, mājas, grāmatas, pat cilvēki, un tomēr citi. Man ir bēdīgi par to, ka esmu bijusi slima ar klaustrofobiju, pati to neapzinādamās. Tagad to visu saukā par “burbuļiem”, bet burbuļi taču var plīst, tie ir gaisīgi un īslaicīgi. Cilvēka daba neplīst un progresam nepakļaujas.