Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Laura Andersone
Meitiņa skatās augšup
Liepāja: Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas nodaļa, 2020
“No mākoņa iznākusi sieva, paņēmusi meitiņu pie rokas un uzvedusi debesīs tādā pilī ar divpadsmit istabām. Vienpadsmit istabās meitiņai bijis brīv iet, divpadsmitajā ne. Bet vienu dienu, kamēr sieviete nebijusi mājā, meitiņa nodomājusi paskatīties arī aizliegtajā istabā. Viņa iebāzusi mazo pirkstiņu atslēgas caurumā un atslēgusi. Tur dedzis sērs un stiprs uguns. Meitiņa drusku pavērusi durvis un iebāzusi pirkstiņu ugunī: pirkstiņš palicis no zelta.” Un kaut kas no šīs brīnumpasaku meitiņas patiešām ir grāmatas labākajos, konceptuālākajos dzejoļos – tajos, kuros darbojas šī meitiņa: tā ir viņas biklā un vienlaikus drosmīgā pieskaršanās nezināmajam, kas nemitīgi maina savu veidolu. Arī viņas draudzenes, citas meitiņas, žannas vai adas, kas izkrīt, izpeld no nezināmā, nosauktas konkrētos un tieši tādēļ vēl jo noslēpumainākos vārdos, un neatšifrētas atkal tajā paslēpjas, noteikti ir aizraujošākas nekā tās tīnas, magdalēnas un judītes, kurām ir norādīta adrese un izcelsme literārajā pieredzē. Ir pa kādam dzejolim, kur meitiņai mugurā uzģērbta kaut kāda eksotiska leksika un kultūrtūristiski konteksti, uzpīta kāda lieku vārdu mežģīne, bet viņas spēks un skaistums tos atraida. Īstā Andersones meitiņa ir tā, kas valkā uguni un ledu, un “laiks nomazgā meitiņai kājas”.