Lenija Rīfenštāle "Memuāri"

Lenija Rīfenštāle

Memuāri

Maskava: Naučno izdateļskij centr “Ladomir”, 2006

Tik biezas grāmatas un tik garas dzīves iedveš gan respektu, gan šausmas. Gandrīz 700 lappuses ar vissīkākajiem burtiņiem, kādi vien grāmatās redzēti. Dzīves sākumu un galu lasīt bija vienlīdz garlaicīgi, ne jau tādēļ, ka nekas interesants nebūtu noticis, bet gan tādēļ, ka jebkurš notikums atrodas uz taisnes, kā vilkts gar lineālu. Pa vidu dažādas elpu aizraujošas kustības. Tiesa, veids, kā Rīfenštāle tās apraksta, tik un tā ir visai līdzīgs lineālam, ja runājam par stilu. Lielā mērā tāda ir arī viņas attieksme pret sevi – un tas ļauj viņu uztvert gan kā dižu, gan kā trulu. Kas attiecas uz ticamību, tās līmenis ir svārstīgs, bet to gan memuāriem nekad nedrīkst pārmest, atliek tikai uzturēt subjektīvu konteksta sajūtu no visa, kas nu man zināms, un turēt acis vaļā. Krievu pēcvārdā Rīfenštāle, kuras popularitāte Krievijā pārsteidz pēcvārda autoru, bet mani nez kāpēc nemaz, dēvēta par dusošo skaistuli, kuras sirdsapziņu nekas nespēj pamodināt, vienlaikus atzīstot, ka viņa nav liekuļojusi, piespiedu kārtā nožēlojot Trešā reiha laika esošos un neesošos grēkus, lai gan šāda nožēla būtu atvieglojusi viņas dzīvi garajos gadu desmitos, kas bija nepārtraukta atsišanās no uzbrukumiem. Nebeidzamas dažāda kalibra neveiksmes un vilšanās, ne jau dekoratīvie panākumu un triumfa brīži bija tas dzīves plūdums, ko es sajutu garajās naktīs, kamēr, rokām tirpstot, mēģināju noturēt ievākoto Rīfenštāles dzīves smagumu. Vai spēja izturēt ir vai nav māksla, to es nezinu.