Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Leons Briedis
Vilcene un atraitnis
Rīga: Dienas grāmata, 2019
Kad, pieminot un domājot par Leonu, gribēju palasīties viņa tekstus, izrādījās, ka manā grāmatplauktā ir tikai pieci viņa dzejoļu krājumi – pats pirmais, “Liepas koks, zalkša asins” (1974), “Aizejošais loks” (1981), “Pēcjāņi” (1983), “Gāju dvēselīte” (1988) un “Mariagrammas” (2013). Bija licies, ka jābūt vairāk. Taču jāatzīstas – ko nu tur slēpt –, ka biju pārtraukusi Leonu lasīt… Nē, nav tiesa. Lasīju tur, kur nu vien dzeju mūsdienās publicē, bet nepirku grāmatas (izņemot atdzejojumus). Lielā mērā tāpēc, ka negaidīju no viņa vairs nekādus īpašus pārsteigumus. Jā, izkopta smalka lirika, jā, trausla dzejas pasaules būve, jā, daudz mīlestības un maiguma, taču tas viss ar laiku acīmredzot šķita sen jau iepazīts un līdz ar to par mērenu, rāmu un – vienveidīgu. Tikai vizuālās “Mariagrammas” piepeši bija kas jauns un (varbūt brīžam pat pārāk) jauneklīgs. Kad izdzirdēju, ka Leonam iznācis romāns, pie tam labs, nolēmu izlasīt, par spīti ierastajai skepsei. Un grāmata man sagādāja patiesu prieku. Gan ar dzidro latviešu valodu, gan precīzi aprakstīto sēru odiseju, ko veic vārdā nenosauktais varonis, gan ar bijību pret neizzināmo htonisko pasauli, kurp nu devies viņš pats.