Ļevs Tolstojs "Pēdējā dienasgrāmata"

Ļevs Tolstojs

Pēdējā dienasgrāmata

M., 2010

“Kāda dīvainība: es sevi mīlu, bet mani neviens nemīl,” raksta Ļevs Tolstojs divus mēnešus pirms nāves. Šī ir doma: grāfa dienasgrāmatas un piezīmes sastāv no domām un pārējā – iespaidu, emociju un notikumu pieraksta. Pats Tolstojs visdrīzāk uzskatīja, ka viņa pieraksti (to ir milzīgs apjoms, varbūt neviens rakstnieks nekad nav atstājis tik daudz dienasgrāmatas ierakstu un piezīmju) ir vērtīgi un atstājami pēctečiem, tieši pateicoties viņa domām. (Teiksim: “Dievs elpo mūsu dzīves un visas pasaules dzīvi. Viņš un es ir viens un tas pats. Tikko es to sapratu, tā arī kļuvu par Dievu.”) Neesmu par to pārliecināts, bet ne man spriedelēt par Tolstoju. No savas pašreizējā dzīvuma pozīcijas man Tolstoja ir nedaudz žēl, īpaši vēlīnā: gribētos viņu saudzīgi apkampt un sajust uz vaiga viņa bārdu. “Pirmo reizi dzīvi sajutu visas šīs pasaules nejaušumu. Kāpēc es, tāds skaidrs, vienkāršs, saprātīgs, labs, dzīvoju šajā saputrotajā, sarežģītajā, neprātīgajā, ļaunajā pasaulē? Kāpēc?” – Nu, kā lai tādu nežēlo? Un kā lai nepiemēro Tolstoja domas sev – tādam pašam? Aizmirstot, ka tad, kad Tolstojs saka: “Nepārtraukti kauns par savu dzīvi,” – viņš runā par pavisam citu kaunu un, kad saka: “Neesmu saticis cilvēku, kurš būtu vairāk apveltīts ar netikumiem nekā es,” – viņš nerunā par maniem netikumiem.