Lidija Deivisa "Samjuels Džonsons ir sašutis. Stāsti"

Lidija Deivisa

Samjuels Džonsons ir sašutis. Stāsti

Ņujorka: Picador USA, 2001

“Jautāju draugam Bobam, kāda ir viņa Jaungada apņemšanās, un viņš, paraustot plecus, saka: dzert mazāk, zaudēt svaru… Viņš to pašu jautā man. [..] Kad dažas dienas esmu pārdomājusi, man šķiet, ka vispatiesākā atbilde skan: mana Jaungada apņemšanās ir iemācīties sevi uztvert kā neko. Vai tā būtu sāncensība? Viņš grib zaudēt svaru, es gribu redzēt sevi kā neko. Protams, sāncensībai nav nekāda sakara ar budistu filozofiju. Īsts nekas nesacenšas. Bet es neuzskatu, ka sacenšos, kad to saku. Es tajā brīdī jūtos patiesi pazemīga. Vai vismaz tā man šķiet; patiesībā vai iespējams būt patiesi pazemīgam tajā brīdī, kad cilvēks saka, ka grib iemācīties būt nekas? Bet ir vēl kāda problēma ..: beidzot, kad dzīve pusceļā, tu esi gudra diezgan, lai redzētu, ka viss ir nekas, pat panākumi ir nekas. Bet kā lai cilvēks iemācās sevi redzēt kā neko, ja viņam jau bijušas problēmas uztvert sevi kā kaut ko? Tas ir tik mulsinoši. Tu pavadi pirmo pusi dzīves, mācoties, ka esi kaut kas, bet tagad tev jāpavada otra puse, mācoties sevi uztvert kā neko. Tu esi bijusi negatīvs nekas un tagad gribi būt pozitīvs nekas. Šais pirmajās jaunā gada dienās esmu mēģinājusi, bet pagaidām tas nākas grūti. Esmu diezgan tuvu nekam visu rītu, bet vakarpusē tas, kas manī ir kaut kas, sāk dumpoties. Tā notiek dienu no dienas. Līdz vakaram esmu jau pilna ar kaut ko, un tas bieži vien ir kas nejauks un uzstājīgs. Tāpēc tagad man sāk likties, ka es tēmēju par augstu, varbūt nekas ir jau par daudz. Varbūt pagaidām man vajadzētu katru dienu būt kaut kam nedaudz mazāk, nekā es parasti esmu.” Tāda, lūk, Lidija Deivisa.