Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pēteris Kalniņš
Manas dzīves atmiņas no 1843. dzīvības gada
Sastādītājs un kultūrvēsturisko komentāru autors Nils Treijs
Tirzas pagasta attīstības biedrība, 2023
Aizkustinošais virsraksts, no kura varētu saprast, ka autors nodzīvojis pasaulē vairāk nekā 1843 gadus, nav vienīgais, kas aizkustina 1928. gadā uzrakstītā dzīvesstāsta valodā. Tā pati par sevi ir kādreizējā muižas kučara Pētera Kalniņa (1840–1935) aizvadīto gadu nospiedums. Jau 1928. gadā viņa atmiņā sākuši jukt 19. gadsimta kari, taču skaidri atklājas bērnības tumšā dzīvojamā rija: “Uz durvju pusi atkal tēvs taisīja ragavas, vāģus, ģērēja pats ādas, tā aitu, kā pastalu. Turpat rijā raudzēja. To var tagad iedomāties, kāda bij smaka un gaiss. Rudeņos, kad bij’ salts laiks, rijā slaktēja aitas un pat liellopus, tīrīja pat iekšas. Beidze labību kult, lika linus rijā .., tie bij’ tie riebīgākie putekļi .. Kad krāsni kūre, durvis bij’ jātur vaļā .. Kad bij’ mierīgs laiks, dūmi sastājās augšā, varējām pa apakšu dzīvot, bet grozīgā laikā, tad bij’ jāmūk uz kūti pie govīm vai aitām. Šis stāsts kaut kā cilvēcīgi un nekonceptuāli rāda tēmas, kas vēsturē bezmaz vai institucionalizētas, – Vidzemes skolas, rekrutēšanu, attiecības muižā pirms un pēc dzimtbūšanas atcelšanas, koru un teātra aizsākumus un visu to nelīdzeno ekonomisko kulšanos uz priekšu, ko regulāri pārtrauc neveiksmes, slimības, nāves, zaudējumi.