Marģers Skujenieks "Latvija. Zeme un iedzīvotāji"

Marģers Skujenieks

Latvija. Zeme un iedzīvotāji

Rīga: Valsts statistiskās pārvaldes izdevums, 1922

Senie instinkti reizēm nav apslāpējami, un es krītu kārdinājumā. Pavisam nesen, ieraudzījusi kāda jauna cilvēka sludinājumu vienā no Facebook grāmatnieku grupām, iegādājos no viņa nelielu kaudzīti pirmskara izdevumu, arī šo. Divus gadus pēc grāmatas iznākšanas kāds dāvinājis grāmatu, ierakstot tajā vāciski: “Manam draugam Leo ar vēlējumu, lai viņš no šīs grāmatas mācās mīlēt savu skaisto tēvzemi.” Ja Leo bija to vidū, kuri 1939. gadā aizbrauca no Latvijas, grāmatu viņš acīmredzot nepaņēma līdzi. Nu jau trešo dienu turu to līdzās datoram, pa gabaliņam lasu un uzzinu šo to interesantu. Piemēram: “Visleelakais vāceešu skaits uz laukeem atrodams Kuldigas un Aizputes apkārtnē, kā ari Tukuma, Talsu, Ventspils un Aizputes apriņķos. Tur vāceeši leelakā skaitā ir eevesti kā kolonisti pēc 1905. gada. Tee nav nākuši teeši no pašas Vācijas, bet ir dzimuši Peevolgas vācu kolonijās un tamdēļ ir atveduši sev līdz daudz kreeviska.” Tomēr šo faktu nevar ne salīdzināt ar to, ka Latvijas mežos bez “eža, lapsas (ari polārlapsas), caunas, žebeekstes u.c.” dzīvojot arī šādi zīdītāji: ūdenscirksnis, dupurs un skudru lācis. “Ūdenscirksnis” (ūdensžurka jeb strupaste) un dupurs (ūdele) tagad atšifrēti. Bet, atvainojiet, skudru lācis?