Inese Zandere

Marija Stepanova "Atmiņas piemiņai: romance"


Marija Stepanova

Atmiņas piemiņai: romance

Maskava: Новое издательство, 2017


Pērnais gads pagāja, atvadoties no manas mammas 94 gadus garās dzīves. Citējot Marijas Stepanovas grāmatu: “Mūsu mājās, šķiet, nekad neko nemeta laukā, un novecojušās lietas saspieda pasauli ciešāku un viennozīmīgāku.” Viņa runā par kastītēm – ģimenes arhīvu, “kurā tikpat kā nav tiešas runas, lielākoties – apsveikuma kartītes, arodbiedrības grāmatiņas”. Mūsu atvilktnes ar papīriem, čemodāni ar priekšmetiem un apputējušie maisi, kas bēniņu kaktos glabāja novalkātus, lāpītus apģērbus, nepabeigtus šuvekļus un nekad neatlocītus auduma gabalus, ir “nodzīvotā un neizsacītā epitēlijšūnas”, kuras, kā izrādās, nav iespējams izlasīt un saprast, kāda īsti bijusi dzīve. “Kad es nopietni nolēmu atcerēties, pēkšņi kļuva skaidrs, ka man nekā nav.” Manas atvadas no mammas apbrīnojami dabiski saplūda kopā ar valsts nodzīvotajiem 100 un maniem 60 tādā nospiedumu saplāksnī, kur viss pārklājas ar visu un sablīvējas, it kā nekad neparko vairs negribētu tikt sadalīts un apjēgts pa konkrētai skaidiņai. Skaidrs, ka tiklab šīm pretrunīgajām sajūtām, kā arī manā “Kuģa žurnālā” agrāk pierakstītajām attiecībām ar atmiņu stipri rezonēja Stepanovas proza, kurā viņa meklē atmiņas saturu, izmantojot visu savas dzimtas saglabāto un ļaujot reālajam laikam mijiedarboties ar pagājušo, it kā no malas pārskatāmo – lai saprastu, ka šim saturam piekļūt nav iespējams. Dienasgrāmatas nepalīdz, jo, tās lasot, sajūti tikai vienu: kaut kādu iemeslu dēļ pieminētās ikdienišķās norises, priekšmeti un notikumi rakstītājam bijuši svarīgi. Viss apaudzis ar stāstiem, kuri nevis atklāj notikušo, bet pēc stāstītāja reiz veiktā burvju nūjiņas mājiena uz visiem laikiem pārvērš to par atmiņām. Un naivajai pārliecībai, ka šīs atmiņas tad arī ir īstā atmiņa, mēs varam tikai uzlikt sentimentālu pieminekli.

Raksts no Maijs 2019 žurnāla