Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Miļenko Jergovičs
Gloria in excelsis
Sērija “Simt slāvu romāni”
Maskava: Centr kņigi Rudomino, 2018
Šī ir viena no baltajām grāmatiņām ar autora parakstu uz vāka, neesmu gan izsekojusi līdzi, cik krieviski tulkoto slāvu rakstnieku romānu šajā sērijā jau iznācis, bet atzīstu, ka sērija visumā veicina interesi. Bet vislielākajā mērā interesi veicina tas, ka dienvidu slāvu zemju vēsturi – un šajā gadījumā tā ir Horvātijas, Bosnijas un Serbijas vēsture – ne pār kādu vienu kārti nepārmetīs un vienā maisā neiebāzīs pat vēsturnieks, kur nu vēl rakstnieks, tāds kā Jergovičs, kas dzimis un filozofiju studējis Sarajevā, dzīvo Zagrebā un liek vienam no saviem varoņiem Otrā pasaules kara sākumā pārbēgt no Serbu, Horvātu un Slovēņu Karalistes gaisa spēkiem vispirms uz neatkarīgās ustašu Horvātijas, pēc tam uz britu kara aviāciju, lai īstenotos rakstnieka nodoms parādīt, kā patvertnē zem kādas Sarajevas krājkases tieši viņa mestā bumba nogalina bariņu apjukušu cilvēku. Literatūras loģika ir daudz tuvāka realitātei, proti, tā tuvojas reālās dzīves absurdam ar izdomas poētiski bezkaunīgajiem paņēmieniem, kas nav pieejami pētniecībai un žurnālistikai. Viena no grāmatas daļām ilgi pūlas atjaunot kādu turku laikos nodegušu Bosnijas klosteri, un šo 18. gadsimta beigu militāri un politiski motivētās neizdošanās tēmu ar 20. gadsimta vidus notikumiem saista tieši notiekošā absurdums, nevis kāda vēstures likumsakarība. Kas attiecas uz “maģiskā reālisma” Balkānu versiju, šoreiz īpaši neaizmirstams tēls ir zilās acis, kas izkrīt pakārtam burvim, pārdzimst baltam teļam un, cik var saprast, ceļos mūžīgi.