Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ņina Daševska
Skaitļa pī diena
Maskava: Samokat, 2019
Šī ir grāmata pusaudžiem un par pusaudžiem. Man šķiet, trakāka žanra bērnu literatūrā nav, kārdinājums vienkāršot te mijas ar kārdinājumu krāšņi atdarināt pusaudzisko virspusi – niknumu, slengu, visas tās vecāku nīšanas, ballītes, sadzeršanās, narkotikas un tizlu seksu. It kā pusaudzis nebūtu cilvēks, bet sociāla funkcija. Daševskai – labi pamanāmai mūslaiku krievu bērnu literatūras parādībai – es ar interesi sekoju tieši tādēļ, ka viņa citādi izkārto akcentus. Nē, nu varbūt vienkārši tāpēc, ka viņa ir bērnu rakstniece, kas beigusi Maskavas konservatoriju un spēlējusi vijoli Krievijas Valsts kamerorķestrī. Pirmā no Daševskas grāmatām, kas manī izraisīja spontānu vēlmi tulkot, bija “Es neesmu bremze” – par atšķirīgiem ātrumiem un puiku ar uzmanības deficīta un superaktivitātes sindromu. Puika joņo apkārt pa Maskavu uz skrituļslidām, bet ātruma sajūtu Daševska rada ar teikumu struktūru, valoda pārvietojas zibenīgiem rāvieniem kā ar pirkstu pa ekrānu. Pī grāmata ir viena no tām, kurās viņa nodarbojas ar abām savām galvenajām tēmām – mūziku un atšķirīgumu. Nupat pie manis bija ģimnāziste, kurai lapiņā vajadzēja ierakstīt, kādi skolas mācību priekšmeti man dzīvē noderējuši, un es kategoriski nodiktēju: gan humanitārie, gan eksaktie. Šoreiz Daševskas puika ir ar autisma iezīmēm, ar absolūto un krāsu dzirdi, un matemātika ir viņa veids, kā domāt par pasauli, atrodot loģiku un harmoniju. Nu kāpēc gan lai tas būtu mazāk svarīgi nekā piedzerties tīņu ballītē.