Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Oļegs Bazunovs
Pilsētas dabas drauga piezīmes
Sanktpēterburga: Ivana Limbaha izdevniecība, 2016
Padomju laika proza, trīs jau agrāk publicēti darbi, kas uzrakstīti 60.–70. gados; nekad neko nebiju par šo autoru dzirdējusi ne literārā, ne sabiedriskā kontekstā, un, godīgi sakot, tas, kas pamudināja lasīt, bija grāmatas nosaukums un mana tieksme identificēties ar koku. Un kas tas bija, ko es lasīju? Nepretencioza sadzīviska proza, kura nepagodina padomju realitāti (uzsvars uz padomju) ne ar kādu uzmanību, it kā tā būtu caurspīdīga un uz autoru neattiektos. Nu, uz to pusi ir, taču bez šīs apolitiskās atrašanās ne par, ne pret, bet ārpus – kas man nemaz nešķiet tik neiedomājama un pārsteidzoša – tur ir vēl kaut kas tāds, kas liek apstāties, palikt mierā un klausīties, kā mežā, kur klusums nenozīmē klusumu, bet klusu, nerimtīgu dzīvību. Viena kritiķe tā arī uzrakstījusi: uzrakstīts tādā valodā (es varbūt teiktu – balsī), kas nepārtraukti sajūt savu radniecību ar klusumu, savu tuvību klusumam. Kluss un pieticīgs nevis vienkārši pēc rakstura, bet kosmiskā mērogā. Lūk, tas, kas ir svarīgi man kā cilvēkam un kā kokam, manu ilgu piepildījums: šis teksts uzrakstīts vienkārši un skaidri, neafektētā, vienmērīgi izlīdzinātā intonācijā. Piemēram, visa stāsta ilgumā vērojot vienu konkrētu papeli. Grieķu mitoloģija un latīņu dzeja notiek te un tagad, uz kādas asfaltētas pilsētas ielas, kādā pustukšā pagalmā, jo robeža starp cilvēku un koku vienmēr ir pārkāpjama. “Paskatieties, cik grūts bijis koka liktenis, kādas dzīves likstas un nedienas viņam bijis jāpārcieš. Iztēlojieties! Mēģiniet kaut uz mirkli pārvērsties nogāzē augošā kokā, ielīst viņa ādā. Pārvērtieties par koku!”