Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Olga Sedakova
Prāta apoloģija
Maskava: MVIU, 2009
Grāmatas daļa, kas saucas “Paradīze zemes virsū Dantes “Dievišķajā komēdijā”: par poēzijas dabu” un ir veltīta doktrīnai kā radošam principam, bija pārāk caururbjoša, kaut kur projām no sevis raujoša, nepietika spēka uzreiz turpināt ar citām tēmām, lai gan esejas ir vienotas. Ne tematiski, bet pēc būtības. Subjektīvās neskolotā prāta iedomas, kas pārvēršas tikai tukšumā un kaunā, lai gan tiek dēvētas par dzeju, viņa tik laipni un godīgi pretstata no tiešas pieredzes distancētai, racionāli pamatotai un sistemātiskai doktrīnai, ka tajā mirklī spēju vien būt maziņa, saritināties un ļauties, lai šī laipnība ieaijā taisni nāvē. Lai atbrīvotos no sevis pilnīgi, jo šķiet, ka pati ar savu niecību šīszemes dzīvē netikšu galā. Par Danti: “Viņš kaismīgi tiecās pēc tā, ko mēs esam raduši uzskatīt par pretēju dzejnieka dabai, – pēc prāta askēzes, garīgas un loģiskas noteiktības, pēc erudīcijas melnā darba un politiskas atbildības.” Jā gan, tas, ka “mēs” esam raduši tā uzskatīt, ir tiesa, un tas ir ļoti pazemojoši. Un vēl viņa tikpat rāmi paskaidro, ka “kristīgā doktrīna, ja tā ir nopietni saprasta, ir plašāka un bagātāka par jebkuru māksliniecisku izteikumu”. Vārdu sakot, dzeja ir “doktrīnas izjūta, doktrīnas iedvesma, jaunrade doktrīnā”, prāta skaidrība, saredzētas jēgas pilnatne un ne-privāta valoda.