Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Oresteja
(Annas Kārsones angļu tulkojums)
Ņujorka: Farrar, Straus and Giroux, 2009
Angļu nosaukums ir An Oresteia, kur nenoteiktais artikuls nozīmē, ka runa nav par jaunu pazīstamās Aishila triloģijas tulkojumu, bet par Atreja nama traģēdiju, ko savās lugās interpretē nevis viens, bet veseli trīs 5. gadsimtā pirms mūsu ēras dzīvojušie autori – Aishils (“Agamemnons”), Sofokls (“Ēlektra”) un Eurīpids (“Orests”). Ideja par šādu izkārtojumu ienākusi prātā Ņujorkas Classic Stage Company mākslinieciskajam vadītājam Braianam Kulikam. Viņa ieskatā minēto trīs lugu trajektorija ir “no mīta līdz izsmieklam”, jo tās radušās dažādos Atēnu vēstures posmos. Aishils rakstījis drīz pēc atēniešu uzvaras pie Maratonas, un viņa luga ir “Atēnu demokrātijas un jaundzimušās taisnīguma izjūtas triumfs”, Eurīpida darbs tapis gandrīz 100 gadus vēlāk, kad Atēnas novājinājis ieilgušais Peloponēsas karš, bet Sofokls ir kaut kur pa vidu – nopietns, sarežģīts un pretrunīgs. Grieķu lugas angliski tulkojuši daudzi – no pedantiskiem klasisko valodu profesoriem līdz dzejniekiem –, un katram bijusi sava pieeja. Kārsone ir “divi vienā” – profesore un dzejniece –, un viņas tulkojums izceļas ar vernakulāro angļu (amerikāņu) valodu. Tā brīžam kaitina, bet brīžam šķiet īsti vietā – nevis lai novilktu (šķietami) cildenos pusdievus līdz mūsu līmenim, bet lai parādītu, ka mēs bezpalīdzīgi ķepurojamies tajā pašā nežēlīgajā, asiņainajā pasaulē, kur viņi, un jūtamies tajā gluži tikpat bezpalīdzīgi.