Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Vasiļs Stuss
Palimpsesti. Izlase
Kijiva: A-BA-BA-HA-LA-MA-HA, 2021
Pamazām turpinu apgūt ukraiņu kultūras ābeci un pie viena arī lauzīties ukraiņu valodā.
Disidentu Vasiļu Stusu (1938–1985) reizēm dēvē par ukraiņu Gunāru Astru. Protams, paralēles ir nenoliedzamas: abi nostājās pret brutālu varu, liekot tai pretī pašcieņu un tīru sirdsapziņu. Taču mēs nekad neuzzināsim, ko brīvā Latvijā būtu darījis Gunārs Astra, turpretim par Stusu nav šaubu: arī brīvā Ukrainā viņš būtu dzejnieks. Faktiski viņš tāds arī ir – neapejams un hrestomātisks, tāpat kā mums Vizma Belševica vai Uldis Bērziņš, vai Knuts Skujenieks. Knuts mēdza teikt, ka lēģeris viņu padarījis par īstu dzejnieku. Stuss, 1972. gadā pirmoreiz apcietināts (kopumā viņš cietumā un lēģeros nolauza 13 gadus), deviņus mēnešus pavadīja VDK izolatorā, sarakstot 300 dzejoļus, kuru apkopojumu nosauca “Час творчості/Dichtenszeit” – “Radošais laiks/Dzejošanas laiks”. Vācu nosaukums tāpēc, ka tajā pašā varmācīgās nošķirtības laikā viņš arī atdzejoja Gēti – tātad vienlaikus iedziļinājās sevī un izkāpa ārpus sevis, padziļinot savu dzejas izjūtu un bagāžu. Rodas asociācija ar citu politieslodzīto – Raini. Tomēr pret Raini liktenis bija saudzīgāks. Stuss nomira 47 gadu vecumā līdz galam nenoskaidrotos apstākļos, kārtējā ieslodzījumā uzsācis badastreiku.